„Ja Dievs ir devis tādu dāvanu, ar to ir jādalās,” teicis dziedātājs Sergejs Jēgers ir teicis par savu balsi – kontrtenoru, kas ir liels retums ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Sergejs sveci netur zem pūra, daudz koncertē, bet līdztekus mūzikai pēdējos trijos gados pievērsies gastronomijai – gatavo konservus un citus ēdienus, kas iegādājami nu jau Rīgas pašā centrā, ne tikai tirdziņos no paša Jēgera rokām. „Strādājot mājās, manā virtuvē skan Latvijas radio 2!” atklāj dziedātājs. Arī dažas receptes ir iekļautas nule kā iznākušajā grāmatā „Kāda laimīga sagadīšanās”, kas veltīta Sergeja nebūt ne parastajai dzīvei un daudzpusīgajai radošajai pieredzei.

Dziedāt Sergejs sāka jau piecu gadu vecumā Elejas bērnu dārzā, viņš mācījies spēlēt vijoli un klavieres, ko dara joprojām, vijole gan piemirsta, jo diendienā jāvingrina balss:

„Kad pieaugušie man, mazam esot, jautāja, par ko tu vēlies kļūt, man vienmēr bija atbilde, ka vēlos kļūt par Žoržu Siksnu!”

Vēlāk Jēgers mācījās Rīgas mūzikas internātskolā, un, kad apmeklēja Operetes teātrī mūziklu „Runcis zābakos”, burtiski iemīlējās muzikālā teātra žanrā, aktieros un operetes dziedātājos:

„Tas bija pirmais grūdiens mākslas pasaulē. Biju mazs, sestdien, svētdien paliku skolā, tante strādāja Operetes teātra garderobē un veda skatīties „Runci zābakos”. Redzēju tur daudz izrāžu, un sākumā vēlējos kļūt par aktieri.”  

Mūzikla „Runcis zābakos” mūzikas autors, komponists Juris Karlsons kā Mūzikas akadēmijas rektors pēc tam Sergejam pasniedza maģistra diplomu, kad viņš beidza augstskolu. Dziedāšana Jēgeram bija pirmajā vietā, un uz teātra skatuves viņš tāpat nonāca jau studējot. Latvijas nacionālajā operā Eņģeļa lomā operā „Dēmons” viņš debitēja pirms apaļiem 20 gadiem, taču par štata solistu nekļuva, jo tik bieži kontretenoru balsis nav nepieciešamas. Taču darba nav trūcis – Sergejs ir ļoti aktīvs ne tikai akadēmiskajā, bet arī populārajā mūzikā, sevišķi pieprasīts viņš ir tieši Ziemassvētku laikā, jo viņa kontretenors asociējas ar eņģeļu balsīm, kādas tās iztēlojamies.

„Man bija skolotāji īstajā vietā un laikā, 12. klasē pat devos uz Karjeras izvēles centru. Bija jāizvēlas, ko darīt, mūzikā, klavierspēlē, dziedāšanā bija visaugstākās atzīmes.  Astoņpadsmit gadu vecumā iestājos Mūzikas akadēmijā pie Kārļa Zariņa.”

Vispirms Sergejs skolojās kā tenors, ar laiku saprata, ka balss tomēr radīta kam citam. Tad palīdzēja Andris Veismanis, kas pats dziedājis kontretenora partijas. Sergeja balsij komponists Ēriks Ešenvalds pat uzrakstīja veselu operu „Augļu koks ir Jāzeps”, un 2006. gadā izdots Sergeja pirmais soloalbums „Ave musica”.

„Ko dziedāt ir daudz, ja gribētu izdziedāt visu kontrtenoram uzrakstīto, būtu jādzīvo divi mūži. Bet cilvēkam jābūt daudzpusīgam, lai būtu interesanti dzīvot.”

 Sergejs iedziedājis daudz popmūzikai pieskaitāmu dziesmu latviešu valodā, visbiežāk Latvijas radio 2 ēterā skan Ulda Marhilēviča un Guntara Rača „Rēdereja”, kurai šogad 10. Jubileja:

„Uldis man piezvanīja un aicināja dziedāt mūziklā „Pārdotie smiekli”, kur man būtu neliela loma un tikai viena dziesma. „Kā, Uldi, tikai viena? Nevar vismaz divas, trīs un desmit izrādes?” „Neuztraucies, tas būs hits!” Ļoti interesanti, kā cilvēki reaģē. Kādam tas bijis kāzu valsis, kādā skolā – zvana melodija, ko tik neesmu dabūjis dzirdēt…”

Dziesmas rindas „Kāda laimīga sagadīšanās” kļuvušas par virsrakstu Lāsmas Gaitnieces sarakstītajai grāmatai par dziedātāju, kas dienasgaismu ieraudzīja 7. decembrī.

„Grāmatā ir sarunas ar man svarīgiem cilvēkiem, tā ir mana ģimene, mani skolotāji, mani draugi. Protams, rakstniece sarunājās arī ar mani, daudz bilžu. Tur būs arī izzinoša informācija, lai nav tā, ka viņš ir tikai dziedātājs vai labdarības fonda vadītājs, vai bijis skolotājs.”

Grāmata izdota, sagaidot Sergeja 45. Jubileju nākamgad 28. janvārī, kad īpaša koncerta nebūs. Bet šogad jau 13. gadu pēc  kārtas Doma baznīcā 26. decembrī skanēs Sergeja solokoncerts „Ave Maria”, 16. decembrī turpat viņš divos koncertos „Ziemassvētku prelūdija” uzstāsies kopā ar Inesi Galanti. Šajā mēnesī Sergejam koncerti gan Valmierā, gan dzimtajā pusē – Vilcē 22. decembrī. Un ar koncertprogrammu „Kaut kur tepat” pie klausītājiem devies arī trio Sergejs, Kaspars Markševics un Juris Vizbulis, noslēdzot miniatūri 30. decembrī „Ulbrokas pērlē”.

„Man patīk, ka cilvēki koncertā iemieg, tātad viņos ir miers. Man jādod tajā mirklī, kad esmu uz skatuves vai baznīcā, šī sajūta, lai jūs apstātos un, ejot ārā, vēl domātu par to, ko dzirdējāt.”