„Galvenais, lai dzīvē ir plāni un mērķi” – dziedātāja Olga Rajecka svin jubileju

Pērnruden piešķirto Triju zvaigžņu ordeni janvāra jubilāre pagaidām nav saņēmusi – svinīgais notikums gaidāms pavasarī. Tāpat janvārī nav plānoti dziedātājas jubilejas koncerti, toties aprīlī ies vaļā – tiek gatavota daiļrades retrospekcija, uzstāšanās dažādās pilsētās un dažādos sastāvos, atceroties gan Valmieras ansambli „Vitamīns”, gan apvienību „Bāze 7”, draudzību ar Andri Baltaci un „Baltajiem lāčiem”, priecājoties par sadarbību ar deju kolektīviem. Krāsaina bijusi visa Olgas līdzšinējā darbošanās, kas atzīmēta ar vairākiem nozīmīgiem apbalvojumiem – Barikāžu piemiņas medaļu, Aizsardzības ministrijas medaļu kā kuģa „Komēta” krustmātei. Ieskaņots vairāk nekā tūkstotis dziesmu…

„Man patīk svinēt dzīvi. Man patīk lieli svētki, jo man ir lietuviešu asinis, braucām ar mammu un tēti un brāļiem uz lietuvu, kur sēdējām pie gara galda ar visiem radiem un dziedājām. Mani uzlika uz ķeblīša un es dziedāju, ko saklausījos no platēm. Un visas tantes raudāja par to, ka mana mamma ir projām citā zemē. Es vienmēr labi jūtos Lietuvā, esmu mazliet citādāka, bet noteikti – savas zemes, Latvijas patriote.”

Viena no Olgas likteņdziesmām ir Aivara Zaltāna „Kad man vairs nebūs 16”, ko viņa dziedāja 14 gadu vecumā kolhoza „Lāčplēsis” ansamblī. Kad Olgai bija 8. klases izlaidums Kaibalas skolā, kolektīvs atbrauca un nospēlēja balli. Jau tad meitene zināja, ka dziedās un būs uz skatuves – bija ne tikai laba balss, bet arī atmiņa, labas organizatora spējas, patika arī dejot, un Rajecka iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā, lai mācītos par deju kolektīvu vadītāju:

"Otrajā kursā, kad mācījāmies, kaut kādā mistiskā veidā braucām uz Imanta Kalniņa koncertiem, bijām pat Inešos, kur notika Imantdienas, ļoti samirkām. Ļoti fanojām par Imantu. Iedomājos – kā es gribētu tai „Menuetā” dziedāt. Par laimi tiku „Eolikā”, kur mani ieteica skolotāja Maiga Grietēna, bija konkurss uz solistes vietu. Boriss Rezņiks noklausījās ļoti daudz meiteņu, bet izvēlējās mani. Aizbrauca arī uz koncertu Aizkrauklē, kur uzstājos kopā ar „Vitamīnu”, ko vadīja Aigars Krēsla.”

Ar „Eoliku” Olga sniedza 300 koncertu gadā, turneju ilgums bija pusotrs mēnesis. Atgriezās Rīgā, aizskrēja uz kafejnīcu "Malvīne", kur satika draugus un kolēģus, un atkal prom – uz Omsku un Tomsku…

„Dzīvoju Filharmonijas kopmītnēs Ļeņina ielā, manai istabai blakus dzīvoja deju ansambļa „Daile” puiši, tā iepazinos ar deju kolektīvu virsvadītāju Jāni Ērgli. Biju jau tad tautu dejā iekšā, zināju to "drēbi". Tieši uz kopmītni piezvanīja Imants Kalniņš un uzaicināja iedziedāt Zeltītes dziesmu filmā „Sprīdītis”.” 

Komponists bija apmierināts ar Olgas triju oktāvu balss skanējumu. Nākamais piedāvājums bija dziesmas animācijas filmā „Laimes lācis”. Un tad jau skanēja Kalniņa piedāvājums kļūt par solisti ansamblī „Turaidas Roze”:

„Pirms tam biju redzējusi filmu "Roze" par Dženisu Džoplinu ar Betu Midleri galvenajā lomā, skatījos pie dziedātājas Sandras Ozolītes mājās. Filma man tā iespiedās prātā, tā roze. Un Imants Kalniņš prasa, vai negribu nākt uz "Turaidas Rozi". Un man tagad tas jāpasaka "Ēolikai”… Visi bija nikni uz mani, bet es zināju, ko gribu. Aizgāju decembrī, un maijā sākās koncerti – cita dzīve, cits skatījums uz visu, un laime pilnībā ar Imantu Kalniņu. Tādas dziesmas kā viņš neviens cits man nav uzrakstījis.”

Tieši Olgas balsij dziesmu „Ziemeļvējā” sacerēja Raimonds Macats, viņai dziesmas rakstījuši arī Valdis Atāls, Mārtiņš Freimanis un citi. Protams, arī Raimonds Pauls, un tagad arī Ingars Viļums. Vissarežģītāk, protams, bijis iestudēt tieši Imanta Kalniņa dziesmas, kuru klāstu komponists papildinājis arī šajā gadsimtā:

„Dziesma „Svētku diena” ir tapusi manas meitas Marijas tēta Igora Miglinieka žigulī. Braucām uz Inešiem no Vecpiebalgas, tur bija smilšains, putekļains ceļš. Braucām no koncerta uz Imanta mājām, viņš sēdēja aizmugures sēdeklī. Un Imka teica: „Viss, bērni, apstājamies, Igor, apstājies.” Viņš sēž un raksta notis. Teica: „Esmu jums uzrakstījis dziesmu, bērniņi,” – Imants vienmēr runāja pamazināmajās formās – un tad parādīja mums to dziesmu.”

„Svētku dienu” Olga nodziedāja Vissavienības jauno solistu konkursā „Jūrmala ‘87”, kad uzstājās arī Uģis Roze, un pēc laika tapa viņu duets „Turaidas Rozē”. Rajeckai bija labi panākumi arī 90. gados konkursos Polijā, Rumānijā un mūsu pašu „Liepājas dzintarā” ar apvienību „Tango, kur balvā dziedātāja saņēma divriteni:

„1992. gads man bija ļoti traks. Vispirms 11. janvārī man piedzima Marija, un uz Latviju nāca daudz uzaicinājumu uz konkursiem. Meitu pati baroju, teicu, ka nevaru braukt ātrāk par jūliju. Rumānijā žūrijā bija Alla Pugačova, un es viņai ļoti patiku. Klips „Apvij rokas” ieguva 1. vietu, kopsummā biju trešā un saņēmu vairākus tūkstošus dolāru. Sopotā man bija 1. vieta, dabūju labu videokameru.”  

Visus šos gadus dziedātāju pavada liela atbildības sajūta, lai nekad, ne koncertos, ne ierakstos, netiktu izniekots citu laiks un nauda. Arī tādēļ savā grandiozajā 50. jubilejas koncertā Nacionālajā operā Rajecka tā sanervozējās, ka nebija izdabūjama ārā no vannasistabas:

„Teicu, ka nenākšu ārā, jo man ir bail – operas zāle pilna, cilvēkiem pietrūka biļešu. Lūdzu Elitai Mīlgrāvei, lai atnes zobu birsti un zobu pastu, jo likās, ka man ir netīri zobi, un viņa aizskrēja un nopirka. Bija man kā aukle, darīja visu, lai labi justos un forši dziedātu. Un paldies Andrejam Žagaram, ka ielaida mani operā, zinādams, ka viss būs labi.”

Šopavasar, aprīļa mēnesī notiks virkne Olgas koncertu dažādās Latvijas pilsētās, 22.aprīlī plānota pamatīga sadancošanās ar deju kolektīviem VEF kultūras pilī, un kopā ar Jāņa Miltiņa vadīto grupu Rajecka dziedās I. Kalniņa „Buramdziesmas”. Izskatās, ka šīs būs pamatīgas jubilejas svinības visa gada garumā – pirmais koncerts jau 2. aprīlī Lielvārdē.