Pēdējā grupas „Krasts” uzstāšanās publikas klātbūtnē notika mūzikas un mākslas festivālā „Bildes 2014” par godu 30. jubilejai. Pagājuši desmit gadi, un šogad, liekas, nekāda jubilejas koncerta nebūs. Toties pēdējos gados ik pa brīdim rokmūzikas cienītājus iepriecina kādas „Krasta” dziesmas jauna versija. Interesanti, ka 24. Maijā dzimšanas dienas ir abiem tagadējiem „Krasta” dziedātājiem – Aivaram Auseklim un Modrim Laizānam. Aivaram drīzumā paliks 65, Modrim – par divpadsmit mazāk, un viņi divatā kopš astoņdesmitajiem turpina nest šī ansambļa karogu. 

„Biju vairāk sportists, patika futeni dauzīt, sēdēt pie klavierēm bija nelaime. Pēc tam jādzied, mani diriģenti bija brāļi Kokari, kas mūs izdresēja,”

Aivars Auseklis (agrāk Ižiks) bija dārziņskolas puika, mācījās kora klasē. Viņam pašam ne visai patika savas balss tembrs, un tā kā bija plānā veidot pasmaga roka grupu, tika meklēts solists. Pirmais bija Oskars Sopss, tad arī Ivars Šterns, līdz 1987. gadā pievienojās Modris Laizāns. Aivars gan dziedāja visu laiku, un ne tikai piebalsis. Piemēram, dziesmas „Tēvam” ierakstā Oskars pazaudēja balsi, tad nu Aivars iedziedāja viņa vietā, drīz pēc tam solistu iesauca armijā, līdz ar to radio skaņu arhīvā nav neviena Sopsa balsss ieraksta:

„Ar Modri sākās tie skaņdarbi, kas atbalstāmi un klausītājiem patika.”

Laizāns arī spēlēja mežragu, kas ir viņa pamatinstruments, kura spēle apgūta mūzikas vidusskolā un augstskolā. Mežrags kopš tā laika, kad Modris nodziedāja „Krasta” dalībniekiem priekšā „Čikāgas Piecīšu” dziesmu un tika pieņemts ansamblī, šad tad ieskanējies ansambļa mūzikā:

„Man bija tikai septiņpadsmit, neko nesaprotošs palaidnis, bet tie zēni ar kārtīgu bagāžu. Ko vērts Zigmunds Žukovskis kolektīvā – „Eolikas” basists.” 

Grupas „Krasts” idejas un nosaukuma autors bija Edgars Priedītis, kas 1984. gada vasarā Vecrīgā pie mūzikas veikala sastapa divus mūzikā ieinteresētus jauniešus, pētot instrumentus skatlogā. Tie bija Ivars Prekels – bundzinieks, un Einārs Kizjalo – taustiņinstrumentālists, ražīgākais komponists „Krasta” mūziķu vidū.

„Mēs ar Edgaru kopā dienējām, pirms tam ģitāru nebiju spēlējis. Viņš nodibināja grupu „Grad”, un, tā kā man bija balstiņa un muzikalitāte, zēni teica, ka man arī jānāk spēlēt – tā sāku mācīties ģitāru.”

Priedīša iecere bija – izveidot smagā roka formāciju, taču ar šiem radošajiem spēkiem tas nebija paveicams. Pēc „Krasta” piedalīšanās festivālā „Liepājas Dzintars ‘87” viņš grupu pameta, vēlāk izveidoja ansambli „Monro”. Priedīša vietā tad arī pievienojās Zigmunds Žukovskis, ar laiku sastāvā iesaistījās otrs taustiņinstrumentālists – Andris Veismanis, kas arī dziedāja, komponēja, pēc neilga laika viņu aizstāja Aigars Siņickis, taču savā vietā palika Auseklis, Kizjalo, Prekels.

„Tais aizlaikos grupas vairāk turējās kopā, protams, evolucionēja, bet nebija tā, ka augšminētais basists Žukovskis spēlētu piecos projektos vienlaikus,”

akcentēja Laizāns.

Tā kā astoņdesmitajos katrai grupai bija vajadzīgs saimnieks, kas sponsorētu ar mēģinājumu telpām, aparatūru, tad „Krasts” gadījumā tas bija Lēdurgas kolhozs, arī ražošanas apvienība „Brīvais vilnis”, un mūziķi, protams, bija sagatavojuši bagātīgu deju repertuāru, lai muzicētu saimnieku ballēs. Spēlēts viss, no vientuļā ozola līdz dzelzsgriezējam.

„Visa aparatūra – gaismas, instrumenti – bija iegādāts par savu naudiņu. Kad pirku savu ģitāru, par šo cenu varēju nopirkt žiguli. Braucu uz Maskavu, lai nopirktu pirmo „firmas” instrumentu. Jā, bijām entuziasti. Sapratām savu nišu, jā, konkurence bija liela, nepretendējām uz augstiem plauktiem, tāpēc mums nedzima lieli hiti,”

saka Auseklis.

Lielākā daļa nedaudzo „Krasta” ieskaņojumu tapa vienas nakts laikā Latvijas radio studijā ar skaņu režisoru Andi Salenieku. Dažas dziesmas izskaņotas „Melodijas” studijā. Par savu soloskaņuplati ansambļa dalībnieki vairs nesapņo, viņu lielākais sasniegums bija 13. vieta „Mikrofons ’89” aptaujā ar dziesmu „Tavas saknes tavā zemē”, kas pirms pāris gadiem ieguva jaunu skanējumu sadarbībā ar Kristapu Krievkalnu. Sekojušas vēl dažas dziesmas – „Vēl ir vasara” un „Plidu lidu”, kā arī Armanda Alkšņa dziesma „Vārti vējā”:

„Gribējās mūsu mūziku izpildīt mūsdienīgāk un līdz ar to varbūt iegūt kādu jaunu klausītāju, pastāstīt, ka mēs tādi bijām, esam!”

Modrim mūžam atmiņā paliks Viļņas stadions ar 15 tūkstošiem klausītāju, kad „Krasts” piedalījās koncertsērijā „Roko maršas”, grupa bija laureāte festivālā „Gaujas atbalss”, uzstājās aktīvi, piedzīvojot sarkanbaltsarkano karogu plīvošanu, kļūstot par daļu no dziesmotās revolūcijas.