Šoreiz uz Rīgu raidījuma viesi braukuši īstu gaisa gabalu – Aldis Kise, akordeonists, fagotists, dziedātājs, pedagogs un mūziķis, no Rēzeknes, bet Andris Eriņš – dziesmu autors, apvienības „Dricānu dominante” dibinātājs, Eriņu dziedošās saimes galva – no Dricāniem. Aldis, kādreizējais Andra audzēknis bērnudārzā, muzicē sava skolotāja ansamblī kopš tā dibināšanas 2005. gadā, un apaļo 20. jubileju „Dricānu dominante” atzīmēs koncertos 22. novembrī.

Šis ir daudzkārtīgs abu mūziķu jubilejas gads – Aldim 13. oktobrī palika 40, vienlaikus jāsvin 25 skatuves gadu jubileja, bet Andrim 17. novembrī - jau apaļi 70! Pirms desmit gadiem šūpuļsvētki ar klausītājiem svinēti Rēzeknes koncertzālē „Gors”, bet nav tā, ka „Dricānu dominante” būtu lokāli interesants kolektīvs, viņi bijuši ļoti iecienīti Sēlijā, Ziemeļvidzemē, protams, par Latgali nerunājot. Diemžēl ansambļa koncertus, tāpat kā savas dziesmas A. Eriņš nav skaitījis, pirmā no tām sacerēta jau pagājušā gadsimta 70. gadu vidū un toreiz pat izskanējusi Latvijas radio.

„Bija tāda „Lietus romance”, skanējusi radio 1976. gadā, kad pie manas māsas Anitas klases uz „Lotos” vienību atbrauca korespondente, un viņa šo dziesmu nospēlēja un nodziedāja. Melodiju atceros, dziesmu dziedāju savas grāmatas „Pasaukums. Ceļš. Andra Eriņa dziesmas” atvēršanas pasākumā.”

Arī Aldim Kisem ir sava muzikālā ģimene – sieva Guna ir ērģelniece. Jau 12 gadu vecumā ar mammas dzeju viņa sacerējusi dziesmu „Aizlūgums”, kuru Aldis iestudējis un ieskaņojis, tā skan ģimenes godos, turklāt kopā ar Gunu tapušas veselas 2 dziesmu koncertprogrammas.

„Mācījāmies kopā 8 gadus, vispirms Rēzeknes mūzikas vidusskolā četrus, tad tikpat Mūzikas akadēmijā. Bijām kļuvuši labi draugi, sapratām, ka negribam šķirties un laiks dibināt ģimeni. Tagad koncertdarbību esam iepauzējuši, jo ģimenē ir papildinājums, Matejam ir 2 mēneši.” 

Aldim ir veseli 2 Latvijas mūzikas akadēmijas diplomi – fagota, kā arī akordeona spēlē, un tas nav viss – viņš spēlē saksofonu, ģitāru, protams, klavieres, savus talantus apliecinot virknē grupu: ballīšu ansamblī „Marchello”, „Baltie lāči”, „Ginc un Es”, projektā „Jubilāri”.

„Visa mana dzīve uz skatuves. Pirmais manā dzīvē bija akordeons, bērnu mūzikas skolā sāku mācīties tikai 7. Klasē, kad radās iespēja nogādāt mani uz Rēzekni, un trijos gados pabeidzu 5 akordeona klases. Paralēli skolotāja mani pierunāja apgūt fagotu, kaut gribēju saksofonu, jo man jau bija mērķis saistīt dzīvi ar mūziku. Fagots kļuva par ceļu, kā izaugu nopietnā, akadēmiskā mūzikā, paralēli piepildīju sapni arī par saksofonu.”

 Aldis dzimis Dricānos, tur ir viņa saknes, kaut tagad mūziķis dzīvo Rēzeknē, kur strādā skolā, savukārt Andris Eriņš par dricānieti kļuva 6 gadu vecumā.

„Es esmu diplomēts režisors, absolvējis vispirms Kultūras darbinieku tehnikumu, tad neklātienē iestājos konservatorijā, bet, laukos dzīvojot, visu laiku vajadzēja kaut ko laukos darīt. Līdz šai dienai mūsu zemnieku saimniecība turpina darboties.”

Andrim Dricānos ir sava māja, sava lauku saimniecība, kurā viņš jūtas vajadzīgs.

Eriņu muzikālā dzimta, pateicoties šovam „Dziedošās ģimenes” kļuva pazīstama Latvijā, un tās pirmais talantīgais loceklis nebija vis Andris: jau viņa tēvs spēlēja akordeonu, onkolis bija mācījies vijoli pirmskara Latvijā.  

„Uzskatu, ka mana skatuves darbība sākās tieši ar „Dricānu dominanti”, pēc tam lielais uzrāviens ar Eriņu ģimeni. Mana vispopulārākā dziesma noteikti ir dziesma „Likteņa sūtnis”, kuru dziedāja Inga un Normunds, pat uzvarēja Šlāgeraptaujā, un tad viņi mani aicināja piedalīties koncertdarbībā, bet nebiju īsti gatavs.”

1999. gadā izdota pirmā Eriņa dziesmu kasete „Tikai negribi visu”, ieskaņota kopā ar draugiem. Līdz šai dienai sacerēts ap 70 dziesmu, dažas autors jau aizmirsis, jo tās netika pierakstītas notīs. Grāmatā apkoptas vairāk nekā 60, arī ar kora salikumu.

Tik nelielā ciematā, kāds ir Dricāni, savējie cits citu pazīst, vietējā kultūras namā Andris Eriņš regulāri uzstājās, visi zināja, ka viņš sacer dziesmas, kuras kļuva par apvienības „Dricānu dominante” repertuāra pamatu. Kapelas kodolu veido Andris, Aldis, Baiba Zarāne (Bikovska) un Madara Tarasova (Kalvāne).

„Neesam dzīvo instrumentu sastāvs, kas var pats sevi nodrošināt. Bija mums arī pārrāvums, pēc kura atjaunojāmies. Galvenais ir Andra ideja un dziesma, tad to tālāk ieskandinām savās sirsniņās.”

Ja „Dricānu dominantes” dziesmās iederīgs ir akordeons, tad par to parūpējas Aldis Kise, gatavs iespēlēt arī klavieres, saksofonu. Patlaban Aldis klausītājiem piedāvā pats savu solokoncertprogrammu „Mūžu izdziedāt”, ar balsi un akordeonu atskaņojot labi zināmas dziesmas, arī pa kādai no savām. Nākamajā mūziķis cer iekļaut virkni Andra Ēriņa sacerējumu!

„Mani pirmie skaņdarbi tapa skolas laikā, daudz ko neatceros, bet ievērības cienīgas dziesmas ar Broņislavas Martuževas vārdiem sacerēju 2019. gadā ar „Baltajiem lāčiem” programmā „Pamet skumjas, pamet nievas”. Vēl daudz kas no šiem dzejoļiem vēl palicis neietērpts melodijā.”