LSM ziņās: Tā ir Dieva balva, dāvana. Par dzīvi mūzikā stāsta dziedātāja Maija Lūsēna

Dziedātāja Maija Lūsēna gadus divdesmit nebija intervēta Latvijas radio 2 – jau triju vai četru gadu vecumā kopā ar dvīņu māsu Larisu vēl kā Maija Renskumberga viņa duetā dziedājusi radio kādu bērnu dziesmiņu, un šo neatkārtojamo balsi klausītāji dzird gan ansambļa „Zodiaks” ierakstos, gan Maija dziedot kopā ar draudzenēm apvienībā „Dāmu pops”. Šoreiz par godu nozīmīgajai jubilejai rīkotajā sarunā ir iespēja iepazīt pavisam citu Maiju Lūsēnu – ne vien dziedātāju, bet arī, un varbūt – pirmkārt, komponisti: lielisku lirisko balāžu autori.

"Uzskatu, ka tā ir Dieva balva, dāvana. Tu esi dziedātājs, mēģini, mācies dziesmas, līdz vienu dienu tā visa dzīvē vairs nav. Tagad man ļoti sen nav bijis ne mēģinājumu, ne koncertu sakarā ar visu to, kas notiek.”

Dzimusi 12. martā Liepājā, Maija ar ģimeni pārcēlās uz Kuldīgu, kur mācījās līdz 6. klasei. Tad atgriezās Liepājā, kur mācījās Liepājas 1. vidusskolā. Tajā darbojās ansamblis, kurā spēlēja vēlākais „Credo” Aldis Langbaums, basists Valdis Alviķis, žurnālists Jānis Šipkēvics, dziedāja māsas Renskumbergas un vienubrīd darbojās arī Jānis Lūsēns.

„Es skolas starpbrīžos nekad negāju laukā kā citi bērni. Es gāju pie klavierēm. Pēc dzirdes spēlēju „Mēnesnīcas sonāti”, „Elīzei”, un citur skaņdarbus ko raidīja radio. Mans vectēvs bija kara invalīds, slikti redzēja un daudz laika pavadīja pie radio, es viņam sēdēju uz celīša. Laikam vēlāk centos to atkārtot.”

Latvijā ir slaveni komponisti bez komponista izglītības, un arī Maija Lūsēna absolvējusi Latvijas Valsts konservatoriju kā muzikālās komēdijas aktrise. Taču darbs teātrī nebija viņas sapnis – Maija gribēja dziedāt!

„Laikam tiku tanī kursā, jo atbraukusi no Liepājas strinkšķināju ģitāru un dziedāju kaut ko no Imanta Kalniņa. Tanī laikā mūsu kursa vadītājs Kārlis Pamše ieteica mani Gunāram Cilinskim filmai "Nakts bez putniem", taču beigās materiāls bija tik garš, ka tie kadri, kuros spēlēju ģitāru un dziedu, vienkārši neiegāja iekšā."

Pabeigusi konservatoriju, Maija kādu laiku strādāja Latvijas Filharmonijā ansamblī „Tip Top” kā fona vokāliste. Viņa bija baletmeistares Janīnas Pankrates mīļākā audzēkne, uzstājās operetē "Balle Savojā", pēc tam Pankrate iestudēja šovprogrammu viesnīcā "Latvija" ar Raimonda Paula dziesmām un Maiju kā solisti:

"Dziedāju "Velns lai parauj tādu dzīvi", un man likās, ka nekā cita latviešu estrādē nav. Jāņa Lūsēna mūzika manu apziņas līmeni pavēra daudz plašāku, viņš komponēja ar latviešu klasiķu dzeju. Lai tu varētu izdzīvot savu uz zemes atvēlēto dzīvi, ir jāveido garīgais pamats.”

Savas balādes Maija sacer, spēlējot klavieres. Viņa nopirka dzejnieka Ernesta Austruma dzeju krājumu, tā bija spilgtu tēlu pilna. Pirmā dziesma ar viņa vārdiem bija „Ziemas balāde” – jauna dzejas versija Lūsēnas dziesmai ar dzeju krievu valodā. Tad Maija nopirka Austruma dzeju krājumu, un tapa vesela balāžu programma, ar kuru notikuši arī koncerti. Pirms krīzes, protams. Turklāt Lūsēna neatteiktos nodziedāt kādu savu hitu no „Zodiaka” laikiem, šo savas dzīves periodu atceroties kā ļoti nozīmīgu, taču sarežģītu:

„Jānis Lūsēns ļoti reti man teica komplimentus vai atzinīgus vārdus par to, ko daru Zodiakā. Bet man bija ļoti svarīgi, lai mans vīrs novērtē mani kā sievu, kas dzīvo līdzi – mēs taču pārcēlāmies uz Bausku, Ļeņina kolhozu. Visi brauca tur mēģināt, ēst un dzert, mazgāties, kas viss bija uz maniem pleciem.”

Maija Lūsēna dziedājusi ne tikai Lūsēna mūziku, viņa sadarbojās ar Juri Hiršu, Valdi Indrišonoku, un, protams, nevar aizmirst viņas izcilo Laimdotu Zigmara Liepiņa rokoperā "Lāčplēsis". Jau labu laiku Lūsēna, pagājusi malā no skatuves, māca dziedāt jaunajai paaudzei. Maijas Lūsēnas audzēkņi ir Rihards Andris Bērziņš, Katō, Anna Krista Ostrovska:

„Es viņiem mācīju, kā ir jākoncertē un ka noteikti jāsacer pašiem savas dziesmas. Ne visiem var paveikties kā man, ka es apprecēju komponistu.

Es pati sāku sacerēt laikā, kad ar „Dāmu popu” rakstījām albumu. Pietrūka divas dziesmas, es meitenēm parādīju, un viņas piekrita. Tad mēs arī ierakstījām „Tu līdzās ej” un „Piedod man”. Tad bija kaut kāds brīdis, kad es neuztvēru nopietni, ka varētu kaut ko sacerēt, bet palika patīkama sajūtas, ka radioviļņos skan kaut kas, ko sacerēju es. Vienmēr biju dziedājusi dziesmas, kuras sacerēja kāds cits.”