4. maijā dzejnieks un dziesmu vārdu autors Viktors Kalniņš saņems Triju zvaigžņu ordeni. 2020. gadā viņš jau tika godināts par mūža ieguldījumu Latvijas populārajā mūzikā ar godalgu Zelta mikrofons”, tomēr lielākā atzinība literātam noteikti ir tā mīlestība, kāda jūtama no klausītājiem, skanot dziesmām ar Vika vārdiem – „Zilais putniņš”, „Kad vēji kalnos rāpjas”, „Betas dziesmiņai” un, protams, himnai „Dziesma, ar ko tu sāksies”. Lai  uzklausītu Viktora Kalniņa dziesmu stāstus un dzīves atziņas, jādodas uz Dikļiem, kur dzejnieks dzīvo jau 25 gadus.

Dikļi ir Kalniņu ģimenes dzimtā puse. Viktora un Imanta vecāki abi bija vidzemnieki, un Dikļi ir Latvijas kultūrvēsturei ļoti nozīmīga vieta, ne tikai tāpēc, ka te dzīvo Kalniņš un izveidots Vika pasaku parks. Tajā rodami 28 Vika pasaku varoņi, tostarp Ness un Nesija no grāmatas „Zemūdens bara lielā diena”, kuri atdzīvojušies animācijas filmā ar Zigmara Liepiņa mūziku. Atšķirībā no Imanta Viktoru mūzikas skolā nesūtīja, un muzikālais talants, viņaprāt, brālī iemitis ģenētiski:

„Mūsu vectēvs pa mammītes līniju bija tautā dzimis talants. Bez kaut kādas muzikālās izglītības viņam nav bijis grūtību spēlēt jebkuru stīgu instrumentu.”

Pirmie dzejoļi Vikam tapa skolas gados, bērnībā viņš izveidoja ģimenes žurnāliņu:

„Pats rakstīju, arī ilustrēju. Tur bija proza, dzejolīši.”

Viktors devās pa valodniecības līniju, pēc izglītības ir angļu filologs, viņa dzejoļus sāka publicēt pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, un, piemēram, „Pasaciņa” pārtapa Imanta Kalniņa dziesmā „Smilšu rausis”.

Kā likums, pirmie dzimst Vika dzejoļi, kuriem mūziku sacer Imants – kopā tapušas vairāk nekā 50 dziesmas, dziesmu cikli, rokopera „Ei, jūs, tur!” Viens vienīgs izņēmums saistīts ar mūziklu „Trīs musketieri”, kur bija nepieciešama dziesma konkrētai epizodei, un Imantam jau bija melodija. Tad Viktors pārkāpa savus principus.

„Es savu dzejošanu skaidroju tāpat ar ģenētisku mantojumu no mammītes, kurai piemita talants pa valodas līniju. Esmu liktenim pateicīgs, pa pēdējos dzīves gadus mammīte nodzīvoja ar mani te, Dikļos, un ar manu ceturto bērniņu – meitiņu Santu”.

Jautāts, cik dziesmu sacerēts ar viņa dzeju, Kalniņš atbild, ka ar statistiku nenodarbojas. 1996. gadā izdots viņa dziesmu vārdu krājums „Dziesma, ar ko tu sāksies”, un nosaukums ir simbolisks, jo šī noteikti ir vispazīstamākā un ievērojamākā dziesma ar Vika dzeju. 1979. gada „Mikrofona” aptaujā grupas „Menuets” sniegumā tā sasniedza 2. vietu, un dzejnieks labi atceras tās pirmatskaņojumu „Menueta” koncertā Operetes teātrī, kad klausītāji zālē dziesmas laikā piecēlās kājās. Arī Viktors ar tēvu. „Tavējie sapratīs, ka dziesma ir kliedziens!”- padomju iekārtā šajos vārdos slēpās jaušams zemteksts, jo – bija skaidrs, kuri ir tavējie un kuri svešie!

Ne tikai brālis Imants, bet arī Uldis Stabulnieks, Juris Kulakovs, Ēriks Ķiģelis, Aivars Hermanis, Laila Ilze Purmaliete un citi skaņās atdzīvinājuši Viktora vārsmas. Pirmie dzejoļi tapa jau bērnībā, bet pirmā dziesma ar Kalniņa dzeju bija „Betas dziesmiņa” Liepājas teātra izrādē „Mīla, džezs un velns”, un tai mūziku sacerēja Imants Kalniņš. Ļoti spontāni vēlāk radās vārdi, kuri pārtapa Imanta sacerējumā „Jautra dziesmiņa, dziedama sev pašam”:

„Tas bija Ogrē. Viesnīcā no rīta paskatos kalendārā – Imantam vārda diena, un man nav ko brālim uzdāvināt. Naktsskapīša atvilknē atradās lietota vēstuļu aploksnīte, bet otra puse bija brīva. Uz ātru roku sacerēju tekstu, un, kad brālis pamodās, teicu – re, man tāda dāvaniņa.”