Līdz ar velosezonas atklāšanu 15. aprīlī klausītāju vērtējumam tiek nodota Kaspara Rolšteina kārtējā opera: veloopera “Kurzemes Šveicē” - spiegu trilleris ar eksperimentālu skanējumu, un šī mūziķa un mūzikas autora vārds un darbi Latvijas radio 2 klausītājiem diez vai ir pazīstami. Izrādās, ceļu mūzikā Kaspars sāka dzimtajā Sabilē reizē ar Māri Žigatu, grupas „Pienvedēja piedzīvojumi” dibinātāju, un Māris piedalās arī jaundarba uzvedumā. Tāpat Rolšteins sadarbojies ar Viesturu Slavu no „Dzeltenajiem pastniekiem” un avangarda ģēniju Hardiju Lediņu, tātad pieskaitāms eksperimentālās mūzikas pārstāvjiem, kuriem Latvijā izveidojies ciešs domubiedru loks.

Māris Žigats bija Kaspara klasesbiedrs, Sabilē nebija daudz ko darīt, tad abi zēni darbojās teātra pulciņā, iesaistījās arī citās kultūras aktivitātēs un ar laiku apmēram 5. klasē sāka muzicēt. Mūzikas skolas pilsētā nebija, Žigats kādu laiku apmeklēja Kandavas mūzikas skolu, bet Kasparam mājās nebija pat klavieru. Mūzika tika apgūta no ierakstiem, kuru vidū bija arī „Dzelteno pastnieku” un „NSRD” lentes.  

„Latviešu estrāde bija dzirdama un gaisā, bet tā neatstāja tik lielu iespaidu kā vecāko draugu, studentu lenšu ieraksti. Tas mums ar Māri, droši vien vēl kādiem cilvēkiem, iedeva impulsu, ka mūzika ir ceļš uz kaut ko. Dzīvo izolēts Padomju Savienībā, no otras puses čekas spiediena nav. Uz Talsiem aizbraukt bija liels notikums.”

Skolas direktoram bija sintezators, to varēja aizņemties. Māris spēlēja akustisko ģitāru, Kaspars sita bungas pa gultu. Puiši dziedot radīja savus tekstus, reizēm ieskatījās kādā grāmatā. Sabiles kultūras namā bija arī ansamblis, taču arī tam Rolšteina darbībā nebija nekādas nozīmes. Agrīnie eksperimenti ar Žigatu iemūžināti arī skaņu lentēs, pateicoties draugam, kas Kasparu iepazīstināja ar Ingu Baušķenieku. Aizbrauca uz Rīgu ciemos, iepazina Baušķenieka ierakstu tehnoloģiju, griežot un līmējot lentes gabaliņos.

„Toreiz albums bija nopietns process. Muzicēšana vai balles spēlēšana ir kaut kas cits, bet ierakstīt albumu – nopietna lieta. Nosaucām sevi „Pavisam nezināma laboratorija”, komandas darbs, kas man ļoti patīk. Nav jābūt perfektam mūziķim, drīzāk jāizdomā kaut kas interesants.”

Ieraksti notika Kaspara dzīvoklī Sabilē, tie apkopoti  albumos ”Ziema. Miegs. Ledus” un ”Pavisam nezināma izlase”. 1990. gadā skaņdarbs „Dziesma aizbraucot” pat pieteikta „Mikrofona” dziesmu aptaujā, tiesa, neizpelnoties ievērību. Savus albumus, sakopētus lentās, Kaspars un Māris dāvāja skolasbiedriem, draugiem. Viss mainījās, kad Rolšteins iestājās Latvijas Universitātē, lai studētu filozofiju, un Rīgā meklēja citus domubiedrus. Visnozīmīgākais, protams, bija Harijs Lediņš, bet pirms viņa jaukas dziesmas Kaspars sacerēja kopā ar „Dzelteno pastnieku” mūziķi Viesturu Slavu, iznāca par albumi „Šūpoles” (1996) un „Opening Night” (2008).

1997. gadā Dailes teātrī tika pirmatskaņota Lediņa un Rolšteina opera „Rolstein on the Beach” Regnāra Vaivara režijā, pavadījums skanēja no minidiska, dziedāja un tēloja Artūrs Skrastiņš, Aurēlija Anužīte, Roberts Gobziņš, Laimis Rācenājs un citi mākslinieki. Strādāt ar draugiem Kaspars turpināja arī savos sekojošajos muzikāli skatuviskajos sacerējumos. Nosaukums „opera” toreiz un turpmāk tika uztverts kā daudznozīmīgs apzīmējums sacerējumam, kurā mijas dziedājums, mūzika, darbība, runa, un Rolšteins sacerējis gan metaoperu „Mūzikas skaņas” (2014), gan monoperu „DiiToo” ar Ditu Lūriņu galvenajā lomā, un nu seko veloopera.

„Ar Hardiju iepazinos laikam tāpēc, ka aizbraucu aizņemties kārtējo instrumentu. Mums bija specifisks klišķis, varbūt maz kas mums bija līdzīgs, ja nu līdzīgi ironiskā attieksme pret dzīvi. Tolaik viņam bija daudz aktivitāšu, 90. sākumā viņš dibināja izdevniecību „Zilā govs”. Ierakstus vairāk klausījos pie mākslinieka Induļa Gailāna.”

Kādā pasākumā pie Hardija bija runa par Filipa Glāsa operu „Einstein on the Beach”. Kāpēc nevarētu būt „Rolstein on the Beach”?  Pēc tam ilgi nekas nenotika, bet, lēni dzerot tēju ciemos pie Hardija Lediņa, nobrieda ideja. Opera tapa divu, triju gadu laikā kā muzikāla kolāža, īpaši nedomājot par kopumu. Šādus muzikālos lieldarbus Rolšteins pat nosauca par draudzības formu, jo viņa operās piedalās draugi, paziņas, draugu draugi, un izrādēm protams nav komerciālas ievirzes.

No albuma nonākt pie lielās skatuves Kasparam bija liels notikums – iepriekš dzīvojis savā lokā, viņš kļuva par publisku personu, turklāt opera bija kaut kas liels un nopietns. „Rolstein on the Beach” iemūžināta arī diskā un video, sadarbībā ar Hardiju Lediņu tapis arī albums „Genādijs klauvē pie durvīm”.

„Visos ierakstos, sākot ar Māri un beidzot ar velooperu „Kurzemes Šveicē”, primārais ir draudzība, nevis cita veida attiecības.”

2011. gadā Rīgā, Andrejsalā notika K. Rolšteina un R. Vaivara absurda operas „Stokholmas sindroms” pirmizrāde. Pašlaik jau trešo gadu Kaspars veido muzikālo noformējumu un izvēlas mūziķus ciklā „Tabula Rasa”, kurā skatāmas 80. gadu mēmās 8mm filmas.

„Nevaru teikt, ka man nav svarīgi cilvēki, kuri klausās, bet primārais impulss ir justies kā televīzijas tornim, kurš uztver un raida pa visu valsti. Sākums, protams, ir muzikāla tēma, skaņu kopums, kas atnāk, pārējais darbs notiek, pieslēdzot galvu, būtībā, visu sačakarējot. ”

Kaspara jaunākā opera “Kurzemes Šveicē” stāsta par notikumiem vienas pagarinātās dienas laikā, kad GPS traucējumu dēļ divu pasaulē ietekmīgāko slepeno organizāciju, Basmatī rīsu ceha un Zaļo zirnīšu ceha aģenti un profesionālās velosportistes nonākušas nevis Šveicē, bet Kurzemes Šveicē – Sabilē.

Galvenās lomas izpildīs Elizabete Balčus, Māris Žigats, Eleonora Kampe un Leo Novus, operas izrādes notiks Rīgā 15., 16., 17. aprīlī Erica Synths, Tīklu ielā 3 un 4.maijā SunsStudio, Magoņu ielā 9A.