Alfrēda Vintera un latviešu leģionāru dziesmas, pašu sacerējumi un tautas dziesmas – Valkas pilsētas kapelas „Bumerangs” repertuārs bija plašs un daudzveidīgs. Tās „firmas” zīme bija tieši dzīvais izpildījums, un vienubrīd koncertu bija tik daudz, ka puiši atraktīvi un tīri būtu varējuši nospēlēt jebkurā diennakts laikā. Arī daudzbalsīgi nodziedāt, kas bija vēl viena valcēniešu stiprā puse.

 

Pirms 35 gadiem, 1986. gada 9. augustā notika pirmā Venta Armanda Kraukļa, Aivara Trēziņa, Edmunda Medņa un Vitolda Krieviņa kopīgā uzstāšanās kāzās Omuļos. Viņi satikās nejauši, pēc Kraukļa zvana, kas nevarēja sasaukt kopā savus Kārķu lauku kapelas mūziķus, tad lūdza izpalīdzēt minētos valcēniešus. Pieaicinot basģitāristu Andri Mekšu, tika izveidots ansamblis, lai priecētu dejotājus ballēs, un tolaik neviens nenojauta, ka pilsētas kapela kļūs par vienu no ilglaicīgākajiem populārā žanra kolektīviem Latvijā. Par „Bumeranga” gaitām raidījumā „Nošu atslēga” pastāstīja V. A. Krauklis (balss, klarnete) un A. Trēziņš (balss, akordeons).

„Visi gribēja klausīties „Bumerangu” tā iemesla dēļ, ka mēs visi bijām par brīvu Latviju un no skatuves dziedājām dziesmas, ko citi tobrīd vēl nedziedāja. Katrs koncerts bija kā maza manifestācija.” 

„Bumerangs” pirmie atskaņoja latviešu leģionāru dziesmas, kopš 80. Gadiem par pastāvīgu repertuāra daļu kļuvusi dziesma „Baltā roze” Aivara Trēziņa dziedājumā:

„Cilvēkiem tas bija ļoti svarīgi. Klausītāji nāca klāt un teica, ka tas ir laimes mirklis, ka viņi no skatuves dzirdējuši šīs dziesmas un attiecīgus tekstus. Aicināja mūs turpināt šādā garā. Līdz ar to katra programma kļuva arvien patriotiskāka, no sirds izdziedāta. Kolēģi nebija jāpierunā. Cilvēki to labi juta, ka tas nav uzspēlēts, ka tā nav konjunktūra. Jutām, ka jārīkojas tieši tā.”

Vents Armands Krauklis atzina, ka popularitāte  bijusi smaga nasta, jo 80. gadu beigās „Bumeranga” ieraksti skanēja it visur:

„Tas nebija mērķis kļūt slaveniem. Vienkārši cilvēki mūs pieprasīja un mēs darījām to darbu, kas mums labi iznāca.

Vai katrā koncertā pienāca kāds vīrs – ar blašķīti vai bez – un lūdza atļauju pieslēgties pults izejai. Vienkārši tāpat, un mēs bijām ar plašu sirdi. Tā mūsu koncertieraksti aizgāja tautā. Tie varbūt bija simtiem tūkstošu kasetēs un magnetafona lentēs, kas skanēja no motokrosiem līdz mājas ballītēm. Un visi gribēja draudzēties. Pēc koncertiem bija klāti galdi, un, ja tā ir piecas dienas nedēļā, tas ir grūti.”

Viena diena Liepājā, otra Daugavpilī. Ļaudis ar konfekšu kastēm brauca uz Valku, dežūrēja pie Aivara Trēziņa mājas, lai varētu sarunāt „Bumeranga” koncertu. Mobilo telefonu jau tolaik nebija. Sarunā „aiz kadra” palika koncerts Latvijas televīzijas Z-studijā, brauciens uz Armēniju, lai palīdzētu zemestrīcē cietušajiem. Latvijā apceļoti visi dzimtās zemes nostūri, un katram no mūziķiem bija savs fanu loks, jo tika pārstāvēti dažādi tipāži: daiļā dzimuma pielūdzēju vidū bija tādas, kas bija gatavas iet 20 km ar kājām uz koncertu.

„Vispopulārākais no mums varbūt arī bija Edmunds Mednis, taču arī pie Aivara brauca pielūdzējas no attālām pilsētām. Mēs viens uz otru neapvainojāmies, ja kādam ir vairāk dziesmu, jo bija ļoti daudz daudzbalsības, kas labi skanēja.”

Kad 1996. gadā tapa „Bumeranga” uzvedums ar „Skroderdienu  Silmačos” mūziku, modē nāca sintezatori. Idejas autors E. Mednis aranžējumus veidoja diezgan sintētiskus, un kopš tiem laikiem „Bumerangs” atteicās no dzīvā basa skanējuma. Uzvedumā mūziķi katrs atveidoja vairākas lomas, bija iesaistītas meitenes, dzerts īsts alus un apceļotas daudzas brīvdabas estrādes:

„Bijām pionieri teatralizēto uzvedumu jomā, turklāt mums viss bija pašiem savs. Pat cienājām klausītājus ar savu atbalstītāju labumiem.”

Kopš E. Mednis pārcēlies uz ASV viņi spēlē trijatā – Vents Armands Krauklis, Aivars Trēziņš un Juris Skrajāns, ģitārists, kas kapelai pievienojās 1988. Gadā. Skrajāns spēlē grupā „Big Al & The Jokers”, taču ne tikai viņam liela gatavošanās pirms koncerta nav nepieciešama

„Ja esi tik daudz spēlējis, kā mēs ilgus gadus, tas ir ļoti dziļi iekšā un nāk ārā tad, kad vajag!”