„Dodiet man iedvesmu! ” – komponistam Valtam Pūcem tuvojas apaļa jubileja

Pērnajos Ziemassvētkos apritēja 35 gadi kopš kameransambļa ”Marana” dibināšanas, un tās vaininieks – komponists Valts Pūce 7. februārī svinēs apaļo 60. jubileju. Viņš arī raidījuma viesis, atgādinot klausītājiem ne tikai par „Maranas” ziedu laikiem, bet arī veikumu muzikālajā teātrī, sadarbību ar Renāru Kauperu un Igo, bet pirmos soļus uz skatuves Pūce spēra kopā ar Olgu Rajecku un Nauri Puntuli kolhoza „Lāčplēsis” estrādes ansamblī.

Kameransambļa „Marana” darbībai daudzpunkts tika likts pirms padsmit gadiem, jo 2006. gadā Valts izveidoja savu „Pūces etnogrāfisko orķestri”. Arī jubilejas sakarā Valts dzelžaini apņēmies "Maranas" skanējumu restaurēt un pamodināt ansambli no letarģiskā miega.

„Varbūt nebūs šogad, bet esmu stingri ieplānojis, ka būs jauna programma. Es, un aicināšu vēl palikušos, cik nu viņu ir, pirmkārt, Raimondu Ozolu un Raimondu Macatu.”

Kad 1997. gadā tika sarīkots „Maranas” 10. jubilejai veltīts koncerts Lielajā ģildē, par uzskates līdzekli tam, kā izskatās desmit gadi, kalpoja Valta un Daces Pūču dēls Valters – tolaik bērnišķīgs čellists. Tagad Valteram pašam ir sava grupa „Da Gamba”, un viņš ieinteresējies arī par „Maranas” daiļradi. Un Valters gada vecumā bija zālē, kad notika „Maranas” debija Latvijas Valsts konservatorijas Lielajā zālē.

„Toreiz bija baigās birokrātiskās izdarības, lai šādas lietas notiktu. Kad gāju apstiprināt mūsu afišu, uz kuras rakstīts – kameransamblis, tur dāmas apjautājās, vai mēs spēlēsim Mocartu? Es teicu, ka nē, kaut ko pavisam citu. Jo kamermūzika ir žanrs, kas nenosaka stilistiku. Cilvēki putro šīs lietas. Un man tolaik patika visu kaut ko lauzt un griezt kājām gaisā. Spēlēt kaut ko pavisam citu, nekā cilvēki bija pieraduši. Dažs gabals bija uzskatāms par roku, bet mēs to darījām uz akustiskiem instrumentiem. Latvijā tā neviens nedarīja.”

Sava dēla veidotajā Barikāžu atceres koncertā Rīgas Domā Pūce ar zināmu nostaļģiju klausījās Rīgas Doma kora skolas zēnu kori, jo pats mācījies E. Dārziņa mūzikas vidusskolas kora klasē. Pēc tās beigšanas kā kordiriģents izglītību turpināja konservatorijā, bet jau skolas gados Valts sāka spēlēt klavieres dažādos ballīšu, arī restorānu ansambļos.

„Sāku klimperēt 15 gadu vecumā kolhoza „Lāčplēsis” orķestrī. Tur bija arī nule kā mūžībā aizgājušais Alekss. Ļoti feina kompānija – Olga un Nauris Puntulis, tādi paši padsmitgadīgi smurguļi.”

Vēlāk Valts kā pianists iesaistījās Jelgavas džezroka grupā „Salve”, kurai bija ļoti nopietns fanu pulks. Viss bija strikti uzraudzīts un apstiprināts, vēl tagad Pūcem mājās ir viņa pirmo kompozīciju notis, uz kurām redzams zīmogs – „atļauts izpildīt”.

„Jau kolhoza orķestrī sāku kaut ko komponēt. Pēc tam sekoja „Salve”. Tās laikā jau arī radās pirmā versija dziesmai „Notiksies, kam jānotiek”.”

Pēc „Salves” Valts  pamazām briedināja ideju par „Maranu”, kurā spēlēja un dziedāja konservatorijas studenti, viņu vidū bija Antra Bigača, Sonora Vaice, Kaija Linde, Iveta Dzene, Sandra Šmate, Antra Eniņa, Kristīne Krūmiņa, Daina Kaša, Sanita Priedola, Raimonds Macats, Ilmārs Puriņš, Normunds Vaicis un citi, katrā programmā bija kāds solists – Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis, arī Niks Matvejevs.

Kad „Maranas” pamatsastāvu veidoja vijolnieks Raimonds Ozols, obojists Normunds Šnē, kontrabasists Ainārs Majors, bundzinieks Ilmārs Puriņš, meiteņu ansamblī dziedāja Dace Pūce, Māra Kalniņa un Gija Majore, tapa mūzikls „Visādas drazas” ar Raimondas Vazdika dziesmu vārdiem. Tad citu solistu neizdevās atrast, un dziedāt nācās arī Valtam Pūcem pašam, atveidojot viesnīcas portjē. Mūzikla skaņuplate ir viena no pēdējām Rīgas fabrikā izdotajām, tā fragmenti klejo internetā. Arī „Marana” daudz ceļojusi – tālākais brauciens bija uz Austrāliju 1992. gadā. Mūziķiem aplaudēja arī Lietuvā un Krievijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Anglijā, Fēru salās:

„Tas bija satriecoši, izvīkšījušies no baisās Aizspogulijas, kas saucās Padomju Savienība, un dodamies uz otru pasaules galu. Un cilvēkiem baigi patika. Tu no tāda cietuma tiec ārā un konstatē, ka tu dari kaut ko tādu, kas uzrunā cilvēkus, kuri savā brīvībā redzējuši visu kaut ko.”

„Marana” sagatavoja četras programmas, ieskaņoja disku „Parasta diena”, kas tika izdots par godu 10. jubilejai. Kopš tā laika par hitu kļuvusi dziesma „Notiksies, kam jānotiek” sadarbībā ar Renāru Kauperu.

„Mums ar Renāru pirms tam bija sadarbība. Bija tāds bērnu popmūzikas festivāls "Saules zaķis" televīzijā. Viņi piezvanīja, vajagot himnu. Esot arī vadītājs, jauns, patīkams zēns, kurš dziedātu himnā solo. Labi, dodiet telefonu. Satikāmies ar Renāru – tiešām patīkams zēns! Šitik apķērīgu čali reti kad gadās sastapt. Vienreiz parādu, un varam iet uz studiju!”

Par Valta Pūces komponista zvaigžņu stundu kļuva dziesmuspēle „Šveiks” dailes teātrī, kurā titullomu atveidoja Artūrs Skrastiņš un piedalījās „Prāta vētra”:

"Tur notika tā teiksmainā sinerģija, kad muzikanti ar aktieriem tā salipa kopā, ka neko tādu nav iespējams ne izplānot, ne paredzēt. Protams, iepriekš papētīju, kāda ir „Prāta Vētras” varēšana, visas dziesmas rakstīju tieši viņiem. Man bija uzstādījums, ka taisīšu viņiem tādu pankroku.”

Pūces Dailes teātra mūzikas plauktā ir arī „Šveika jaunās dēkas”, mūzikli „Burvis no Oza zemes” un „Ronja – laupītāja meita”, kuros komponists iesaistīja Aiju Andrejevu, reperi Ozolu, dziedātāju Jolantu Gulbi u.c. Bērnu un jauniešu teātrī „RīBēJa MuTe” tapa uzvedums „Velniņi”, un liela radoša veiksme bija arī Valta sadarbība ar dziedātāju un dzejnieku Igo ciklā „Zeme” (2013). Pašlaik komponista ikdienas saistīta ar pedagoga darbu Rīgas skolās. Par visu vairāk raidījumā…