„Opera ir mana īstā vieta,” atzinis dziedātājs, Latvijas Nacionālās operas solists Jānis Apeinis, tomēr viņam ir sava darbības pagātne populārās mūzikas jomā. Vispirms tas bija vokāli instrumentālais ansamblis Priekuļu tehnikumā, pēc tam dziedāts arī restorānā „Tobago” Cēsīs, un klajā nāca arī Apeiņa sacerētu dziesmu soloalbums „Šūpļadziesma”. Ja tas būtu guvis graujošus panākumus, varbūt Jānis nebūt atdevies opermākslai un nedziedātu Starptautiskajos Siguldas opermūzikas svētkos, kuru ietvaros 27. jūlijā notiks viņa solokoncerts. Tajā sagaidāms pārsteigums – reveranss šlāgermūzikai, ar dziesmu, kuru dziedāšot visi koncerta dalībnieki…

Viens no pierādījumiem Apeiņa darbībai populārajā žanrā ir priekšnesums Vecgada koncertā operā, dziedot dziesmas no muzikālās pasakas „Meža gulbji” ar Maestro Raimondu Paulu pie klavierēm, un šo video solists ar prieku atradis internetā – tas varbūt bija zvaigžņu mirklis tobrīd tieviņajam, garmatainajam dziedonim.

„Dzimis esmu Degumniekos, deviņus kilometrus no Jāņa Zābera dzimtajām mājām. Lielākais iespaids, protams, bija ģimene, visapkārt skanēja mūzika. Vecākais brālis beidza flautas klasi Rēzeknes mūzikas vidusskolā, akordeonu spēlēja tētis, kurš mājās muzicēja kopā ar draugiem.”

Varbūt Jānis dziedāja līdzi, mūzika patika, brālim vēlāk bija grupa „Brālīši” jau Madonā, kurp Apeinis pārcēlās 10 gadu vecumā. Māte ierosināja iestāties mūzikas skolā, kur puisis izturēja 3 gadus, līdz virsroku dzīvē guva sports. Bet ļoti uzrunāja brāļa spēlētais sintezators „Casio”, pie kura Jānis meklēja harmonijas, uz klavierēm mēģināja nospēlēt „Credo” dziesmu „Kad nekas nav palicis tevī”, sapņodams pats kādreiz izveidot grupu. Tikmēr jau Degumniekos Apeinis sāka spēlēt hokeju, pēc tam nodarbojās ar kartingu četrus gadus, iepazina visas Latvijas trases.

„Nebija sapņa kļūt par dziedātāju, diez vai arī mamma par to sapņoja, un tēvs, kad bija dzīvs, ļoti brīnījās, kad iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ja nu vienīgi sapņoju, ka ar grupu kaut kad izpildīšu „Kad nekas nav palicis tevī” – tas tad arī ir piepildījies.”

Tāpat kā daudziem, beidzot 9. klasi, Jānis īsti nezināja, kur mācīties, un tētis ieteica Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu lauksaimniecības mehanizācijas specialitāti. Mūzikas pulciņu vadīja Oskars Gailītis, tehnikumam bija labs ansamblis, kurā Jānis debitēja ar grupas „Jumprava” dziesmu „Mākonis”:

„Var teikt, ka šis gabals mani atgrieza mūzikā! Ja tas nebūtu noticis, varbūt kļūtu par inženieri, jo man ļoti interesēja tehniskas lietas. Tehnikumu pabeidzu, pēc tam domāju par Sporta akadēmiju, jo ļoti patika hokejs. Bet divus gadus spēlēju ballītes Priekuļu apkaimē, sagribējās iemācīties dziedāt, jo ballītes ļoti uzrunāja. Iestājos mūzikas koledžā ar domu pilnveidot vokālu.”

Cēsīs Jānis vēl nebija nospraudis kursu savā muzikālajā karjerā, pēc diviem kursiem viņš kā kompanjons pazīstamai meitenei devās uz Rīgu, Mūzikas akadēmiju, kur pēc noklausīšanās tika uzņemts sagatavošanas kursos, pēc tam kļuva par vokālās nodaļas studentu. Cēsīs, starp citu, Apeinis mācījās pie Anda Pētersona, dziedoņa, kas bija slavens visā Latvijā, kad astoņdesmitajos uzstājās duetā ar Andri Daņiļenko.

„Man bija bieza dziesmu klase, Priekuļos repertuārs bija mazs, bet šajā žanrā pavadīju gadus piecpadsmit, tā ka esmu dziedājis arī „Še, kur līgo priežu meži”. Pēc tam uz Cēsīm braucu ar vilcienu, lai dziedātu restorānā.”

Interesanti, ka Jāņa priekšnesums kā šefa kompliments skanēja Mārtiņa Rītiņa restorānā „Vincents”. Tas gan jau opermākslinieka karjeras laikā, kas sekoja \dalībai projektā „Miers un bērziņš”, apmēram vienā laikā ar Jāņa dziesmu albuma „Šūpļadziesma” izdošanu 2000. gadā.

„Ļoti salds dziedājums”  - tā Jānis Apeinis komentēja savu sniegumu albumā ar paša sacerējumiem, dažai dziesmai viņš ir gan mūzikas, gan vārdu autors, uz vāka redzams Jānītis 3 gadu vecumā. Toreiz pavadījumu ieskaņoja dziedoņa kopmītnes biedri, tagad ievērojami mūziķi Kārlis Lācis, Gints Pabērzs un Kaspars Zemītis jeb grupa „Time After Time”, jau tikusi pie lauriem festivālā „Liepājas dzintars”.

„Man ir tāda īpašība, ka sevišķi neuztraucos par to, kas un kā notiks, kā viss izdosies. Protams, pēc tam pārdzīvoju, bet neiespringstu – vai tas aizies, vai neaizies. Tāds laikam esmu no dabas. Albuma ideja jau vispār pieder Kārlis Lācim un Kasparam Zemītim, tolaik braucām uz Vāciju piepelnīties kā studenti. Esmu domājis tam veidot koverversiju, lai dziedātu zemāk, bet šādās tonalitātēs biju sacerējis savas dziesmas.”

Ar soloalbuma dziesmu „Klavierspēlētājs” Apeinis 2001. gadā pat piedalījās Eirovīzijas dziesmu konkursa Nacionālajā atlasē, bet netika finālā. Varbūt labi, jo turpmākais ceļš virzījās opermākslas gultnē, pateicoties pedagoģei Margaritai Gruzdevai. Viņa palīdzēja Apeiņa balsi padarīt tādu, kādu to pazīstam tagad, kad aiz muguras jau vairāk nekā 50 iestudētu lomu, to vidū Dons Žuans, Jevgeņijs Oņegins, Trejgalvis Imanta Kalniņa „Spēlēju dancoju”, Eizenšteins operetē „Sikspārnis”, Eskamiljo operā “Karmena”, grāfs Almaviva operā “Figaro kāzas”, šosezon titulloma operā „Makbets”. Līdztekus Apeinis piedalījies Latvijas Radio 2 projektā „Jāņi dzied”, bijis Muzikālās bankas eksperts, uzstājies Imanta Ziedoņa piemiņas koncertā, dziedājis koncertā „Mūsu tautasdziesmas” Daugavmalā u.c. Kopš albuma „Šūpuļdziesma”  gan Jānis vairs nav komponējis, jo ļoti daudz darba, arī meita jāaudzina, viņa ir muzikāli talantīga.

„Man joprojām patīk dažas ekstrēmas lietas – vindsērfings, kāpju kalnos.  Lauzies ar rokām esmu pirms dažiem gadiem, saderot uz alus kausu. Ir gadījies arī zaudēt, bet reti.”