Komponists Valdis Zilveris kopš jūnija vairs nav Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs, šajā darbā strādādams kopš 1995. Gada. Taču par bezdarbību Valdis nesūdzas – notiek koncerti gan ar dziedošajiem aktieriem, gan solistu Andri Daņiļenko, kursabiedru un labu draugu kopš Latvijas konservatorijas laikiem.  Tikšanās ar klausītājiem Zilverim ir kā dienišķā maize, bez tās zūd dzīvesprieks, kaut kopumā par to 170 izrādēm mūziku sacerējušais skaņradis nesūdzas. Drīzumā pie radioklausītājiem dosies uzvedums, kurā Valda dziesmas dzied Rūdolfs Plēpis, kas savulaik duetā ar Gunti Skrastiņu iemūžināja vienu no populārākajām Zilveram dziesmām „Es gribu dzīvot Latvijā”.

Tētis Vilnis dēlam ierādīja akordeone spēli, kas apgūta Gulbenes mūzikas skolā:

„Tētis, starp citu, pusmūža gados pabeidza mūzikas skolu pie skolotāja Edgara Mūrnieka, pie kura mācījos arī es. Ar akordeonu esmu piedalījies ļoti daudzās izrādēs. Ar to saistīta arī mana ienākšana teātrī – bijušas vismaz 18 izrādes, kur uz skatuves spēlēju akordeonu vai sintezatoru.”

Pirmā Valda loma uz skatuves Nacionālajā teātrī bija izrādē „De Pretore Vinčenco”, kurā Zilveris kopā ar Daini Porgantu tēloja ielu muzikantus. Teātra versija nav tikusi ierakstīta, bet pirms apaļiem 40 gadiem viņš jau spēlēja aizkulisēs izrādē „Maskarāde”. Lai atdarinātu klavesīna skaņu, Valdis uz klavieru āmuriņiem sasprauda metāla saspraudes, dēvētas par „knopkām”.

Zilveris ir profesionāls komponists, absolvējis Ventspils mūzikas vidusskolas mūzikas teorijas nodaļu, kurā mācīja kompozīciju. Sekoja studijas Latvijas Valsts konservatorijā Paula Dambja klasē, un mūzikas vēsturi joprojām Valdis sauc par ļoti aizraujošu nozari. Viņš ir arī strādājis Latvijas radio, kur deviņdesmitajos vadīja pārraižu ciklu "Elektroniskie dialogi":

„Pēc konservatorijas man bija tā laime 14 gadus strādāt mūzikas akadēmijā, kur pasniedzu elektronisko mūziku un mūsdienu kompozīcijas tehnikas, kas man ļoti patīk, un man bija tā laime šīs abas lietas mācīties Amerikā un Holandē.”

Ventspilī Zilveris nosprieda, ka būs komponists , un jau tad viņu ievilka teātra žanrā. Kā 2. kursa studentu sadarboties aicināja Ventspils Tautas teātris – bija arī izrādes, kurās viņš arī piedalījās kā mūziķis. Burtiski saindējās ar teātri, kam ziedots viss radošais mūžs – radīta mūzika visiem Latvijas profesionālajiem  teātriem, arī radioteātrim, televīzijas uzvedumiem, sākot ar seriālu „Tumsas puķe”.

„Es jūtos laimīgs, ka esmu strādājis ar gandrīz visiem izcilākajiem Latvijas režisoriem. Tā bija laime un ļoti interesanta pieredze. Mūzikas radīšana, protams, ir komandas darbs, Nacionālajā teātrī un arī manā dzīvē bija nepieciešamas pārmaiņas, tad nu bez rūgtuma sirdī mainu savu darba virzienu. ”

Par spīti neskaitāmajām izrādēm ar viņa mūziku Valdis nejūtas kā zvaigzne, pretēji daudziem amata brāļiem ir kautrīgs, čakls skaņradis, kura sacerējumi aizņemtības dēļ daudzkārt palikuši neieskaņoti. Arī par 2014. gada lielisko mūziklu „Bāskervilu leģenda” ar Jura Hirša libretu un dziesmu tekstiem liecina pāris fragmentu ieraksti, un kur tad vēl neskaitāmie koncerti Ziemassvētkos un Teātra dienas tradicionālā Žurka Kornēlija ar virtuozajām parodijām

Savu humora izjūtu Valdis apliecinājis arī darbā ar Nacionālā teātra aktieru ansambli „Greizais ratiņš”, kas turpina koncertēt. Notiek arī koncerti kopā ar aktieriem, kā arī Andri Daņiļenko – viņi 13. augustā Krimūnās amatierteātru festivālā notiks viņu uzstāšanās ar Zilvera teātra, kā arī mūžzaļām latviešu dziesmām. Turklāt Valdis šovasar izmēģinājis savus spēkus aktiera profesijā, izturēja atlasi un filmējās seriālā „Dzelzs nervi”, kur atveido pansionāta pensionāru kora vadītāju un diriģē „Bermudu divstūra” dziesmas „Ballējam, neguļam” priekšnesumu.

Sagaidot kluso 59. jubileju, šovasar Valdis pārdomāja dzīvi, nospriezdams, ka sasniegumiem bagātākais bijis laiks, kad teātra direktors bija Ojārs Rubenis:

„”Bija ļoti noslogotas, pat nežēlīgas izrādes, bet radās mūzika izrādēm „Bille”, „Latgola 1”, nospēlējām 150 izrādes, bija „Latgola 2”, „Trīs vīri kūrortā”.

Mūzika ir smalki enerģētiska māksla, no visām teātra sastāvdaļām – lugas teksts, dekorācijas, gaismas, mūzika ir visemocionālākā. Tai jāpilda šī funkcija. Pēteris Plakidis ar smaidiņu ir teicis, ka katrai izrādei ir tāda mūzika, kādu tā ir pelnījusi. Režisora ideja nosaka arī mūzikas stilu. Es rakstu ļoti dažādos formātos, taču klausītāji vienalga saka, ka var uzreiz atpazīt.”