Komponista Imanta Kalniņa dziesma no teātra izrādēm ir ļoti iemīļotas un populāras – tā teiks vairums. Un tomēr: ne visas, kā izrādās! No muzikālās izrādes „Kapteiņa Granta bērni” melodijām ārpus uzveduma uz palikšanu iedzīvojusies tikai viena „Kad vēji kalnos rāpjas”, kas komponēta kā Mērijas un Džona duets. No 6. oktobra vairākās Latvijas pilsētās pie klausītājiem un skatītājiem dosies Latvijas Jaunatnes teātra jaunā jauniestudējums „Kapteiņa Granta bērni”, un tieši Mērija un kapteinis Džons Mengls – Sandija Misika un Miks Galvanovskis – viesojās Latvijas radio 2 studijā, lai stāstītu par topošo izrādi.

„No sākuma mums jūtas vienam pret otru ir diezgan dalītas, bet visas izrādes gaitā mēs satuvināmies. Un šis duets bija vienīgais, ko zināju no šīs izrādes mūzikas, tagad, protams, zinu vairāk,”

atzīst Miks Galvanovskis. Viņš un Sandija Misika uzteica jauniestudējuma dalībniekus, pirmkārt, Jāni Kirmušku, kas atveido Paganelu – viņas balss noteikti pazīstama daudziem jaunākās paaudzes skatītājiem, un uzvedums adresēts visai ģimenei – lieliem un maziem, tāpat kā savulaik ļoti populārā grāmata. Imanta Kalniņa skaņdarbu muzikālās aranžijas veido Raitis Aukšmuksts, izrādes vokālais pedagogs ir dziedātājs Juris Vizbulis. 

Tas bija pirms gandrīz piecdesmit gadiem, kad toreizējā Valsts Jaunatnes teātrī režisore Māra Ķimele iestudēja pēc slavenā franču rakstnieka darba tapušo izrādi „Kapteiņa Granta bērni”. Iespējams, kādam atmiņā vēl ir Andra Freiberga toreizējā monumentālā scenogrāfija, savukārt jaunajā uzvedumā dekorācijām jābūt mobilām, lai būtu vieglāk transportēt.

Cerams, raidījums un izrāde liks kādam pārlasīt aizraujošo pasaules apceļojuma romānu, kura saturs īsumā ir šāds: 1864.gada 26.jūlijā lorda Glenervena jahtas ”Dunkans” izmēģinājuma brauciena laikā, matroži uz āķa noķer haizivi. Tās vēderā viņi atrod pudeli, kurā uz trim lapiņām, katru savā valodā, ir lūgums pēc palīdzības. Lords nolemj doties glābt kuģa avārijā cietušo kapteini Grantu. Ekspedīcijā viņam pievienojas arī abi kapteiņa Granta bērni- Mērija un Roberts, kā arī izklaidīgais, taču erudītais franču ģeogrāfs Paganels, majors Maknebs un Glenervena sieva Helēna. Ceļojums ir garš, ieskaitot Patagoniju, Jaunzēlandi un citas eksotiskas vietas. Beigas, protams, laimīgas, un savulaik dramatizējumu veidoja pati režisore Ķimele ar Lauru Reinupi. Ar komponistu Imantu Kalniņu  režisora bija sadarbojusies jau Liepājas teātrī, kur Kalniņš strādāja septiņus gadus (1967–1974). Interesanti, ka „Kapteiņa Granta bērni” uzveduma dziesmas sacerētas ar dzejnieka Knuta Skujenieka vārdiem – šis pats tandēms radīja mūziku Māra Ķimeles jau desmit gadus vēlāk Valmieras teātrī tapušajā iestudējumā „Piecas romances vecā mājā”.

Pirmajā uzvedumā galvenās lomas atveidoja Tamāra Soboļeva, Astrīda Vecvagare, Līga Liepiņa, Aleksandrs Maizuks, Edgars Liepiņš – Paganela tēlu. Šoreiz kopā ar Sandiju un Miku uz skatuves darbosies Jānis Skanis (kapteinis Grants), Edgars Lipors (lords Glenervens), Zane Vaļicka (Helēna - Lēdija Glenervena), Sandis Bergholds (Roberts Grants), jūrnieku Airtonu atveidos Dzintars Lipors, un tieši Airtona balādi drīz pēc dziesmas pirmatskaņojuma savā repertuārā iekļāva dziesminiece Austra Pumpure. Viņa savos dziesmu vakaros dziedāja arī Helēnas dziesmu „Tāda ir sūtība mums”, kas atmiņā iegulusi aktierim un režisoram Valdim Lūriņam, kas daudz strādājis ar Imanta Kalniņa mūziku, veidojot mūzikla „Trīs musketieri” un rokoperas „Ei, jūs, tur” uzvedumus, dažādus koncertus:


„Tas ir apbrīnojami, ka vidusskolnieki dzied tās pašas Imanta Kalniņa dziesmas, ko mēs pirms piecdesmit gadiem. Imants pats varbūt visas izrādes ar savu mūziku nav redzējis, bet es gribētu dalīt atsevišķi viņa rokmūziku, kurā arī ir liriski dziedājumi, un teātra dziesmas. Es ilgi par to domāju – viņš ir līdz sapņiem un sāpēm uzminējis latviešu dvēseles stīgas, tas ir mans formulējums, un tā ir ģēnija pazīme.”

Arī Valdis Lūriņš pieminēja faktu, ka no izrādes „Kapteiņa Granta bērni” tautā aizgāja tikai dziesma „Kad vēji kalnos rāpjas” un viņam pašam dziļi prātā palikusi arī „Helēnas dziesma” ar vārdiem „tāda ir sūtība mums, ka cilvēks pēc cilvēka meklē”. Pēc režisora domām, cilvēki ilgi neaizmirsīs arī Austru Pumpuri, kas bija viena no mūziķēm Liepājas teātrī, arī unikāls cilvēks. Sēdēja orķestra bedrē, kurai pāri bez mikrofoniem tolaik dziedāja aktieri, un visu varēja sadzirdēt. Viņas iesākto turpina nu jau sirmojošie Austrasbērni.

Burtiski uz skatuves uzaugusi Sandija Misika, viņas mamma Sanita ir horeogrāfe, kas veido kustību partitūru arī jauniestudējumā „Kapteiņa Granta bērni”:

„Stundām aizskatuvē, kulisēs – tā bija mana vieta. Kad 2016. gadā tika izsludināta Latvijas Jaunatnes teātra bērnu un jauniešu studijas uzņemšana, pieteicos, izturēju konkursu, un, kad sapratu, ka dzīvē vēlos darīt tieši šo, pēc vidusskolas beigšanas devos uz Angliju. Studēju dramatiskā teātra aktieru kursā, kuru šogad beidzu, bet uz izlaidumu diemžēl neaizbraucu, jo jau bija sācis mēģinājumu process.”

Sandijai Misikai šis ir pirmais lielais darbs ar atbildīgu lomu Latvijā, studiju laikā viņa piedalījusies muzikālā teātra izrādēs Anglijā:

„Mūsu režisore Laila Kirmuška dod mums brīvību pašiem veidot un izjust tēlus. Ar mums ir arī 33 „Dzintariņa” dejotāji, kuriem arī ir atbildīgas lomas. Imanta Kalniņa mūzika, protams, ir liels izaicinājums, vērtība. Jāiegulda ļoti liels darbs, lai to iznestu, tāpēc starp vokālo un aktiermeistarību tiek likta vienādības zīme.” 

Savukārt Miku Galvanovski noteikti būs ievērojuši konkursa „Supernova” cienītāji, kurā viņš startēja 2017. un 2022. gadā. Ieskaņotas vairākas dziesmas, notiek koncerti, Jelgavā dzimušais Miks apguvis klavierspēli, pats sacer dziesmas:

„Šobrīd esmu aktīvs mūziķis, kāpju uz skatuves, bet pirms gadiem desmit es arī biju Latvijas Jaunatnes teātra studijas dalībnieks, pirmajā izrādē, kurā piedalījos, tēloju dzīvo troni. Sākot no masu skatiem un kora, pakāpos soli augstāk līdz galveno lomu atveidotājiem, mācījos arī augstskolā par muzikālo izrāžu izpildītāju, jo vienubrīd domāju savu dzīvi saistīt tikai ar mūziku.

Tomēr ar laiku sapratu, ka prioritātes ir citas, un tagad uz teātra skatuves atgriežos pēc septiņu gadu pārtraukuma. Un daudzi mūsdienu jaunieši varbūt pat neapzināti klausās Imantu Kalniņu, arī pie ugunskura, Jāņos mums, protams, klubu mūzika neskan.”

Pirmizrādei Ādažos sekos izrādes Ogrē (7. oktobrī), Rīgā, VEF kultūras pilī (8. oktobrī – izsludināta arī papildizrāde!), Valmierā (13. oktobrī), Ventspilī (15. oktobrī), Jelgavā (21. oktobrī), un Liepājā (22. oktobrī). Jau šobrīd ir nopērkamas biļetes arī uz 2024. gadā paredzētajām izrādēm Ulbrokā, Jēkabpilī, Cēsīs un Siguldā.