Atvars Sirmais un Kristīne Dina Bitēna-Sirmā ir daudz strādājuši, pelnījuši maizīti ar koncertiem un pievērsties savu dziesmu ierakstīšanai nav bijis daudz laika. Arī pirms gada, kad viņu izlolotais projekts „Čučumuiža” aicināja uz koncertiem, gan aizņemtības, gan veselības dēļ Atvars nevarēja atnākt līdz Doma laukumam, lai pastāstītu gan par savām rūķu dziesmām, gan rokgrupu „Laiks”, kuru, cerams, atceras kāds astoņdesmito gadu rokmīlis. Šoreiz, sagaidot Zinību dienu 2. septembrī, tas beidzot notiek, un raidījumā var doties gan uz brīnumaino zemi „Čučumuižu”, gan atcerēties ielu pārsaukšanu Dziesmotās atmodas laikā, kad sevi pirmoreiz pieteica šis radošais pāris – komponists un aktrise/dzejniece.

Komponists Atvars Sirmais ir daudzu iemīļotu dziesmu autors, taču bērni viņu vislabāk pazīst kā TV raidījuma „Čučumuiža" dziesmu Rūķi Taustiņu. "Čučumuižas" dziesmas ir iznākušas trijos albumos audiokasešu formātā. Atvars Sirmais ir rakstījis mūziku bērnu izrādēm ("Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk", "Sīpoliņa piedzīvojumi", "Paputējusī karaļvalsts" u.c.), TV īsfilmām, uzvedumiem un koncertiem, kā arī kora dziesmas . Sirmā mūzika ieskaņota sadarbībā ar bērnu ansambļiem „Palāsītes”, „Momo”, „Knīpas un knauķi”. 2006. gadā pie bērniem devās viņa dziesmu cikls „Burtu rotaļas” ar Leontīnes Apšenieces vārdiem, kas autoram par pārsteigumu cikla dziesmai „ABC” nesa Autortiesību Bezgalības balvu.

„Atvars vienmēr saka – tas vēl nav gatavs, tur man vēl jāpiestrādā, tādu nevar rādīt. Un tā jau var noturēt sveci zem pūra visu mūžu,”

Atklāj Kristīne, kas „Čučumuižā” ir Rūķu krustmāmiņa, taču kopīgajos koncertos pārtop valdzinošā aktrisē, runājot dzeju, ne tikai dziedot. Padomju laikos divus vārdus pasē nelika, savulaik saukta par Dinu, taču nu dod priekšroku vārdam Kristīne.

„Daudzus gadus rakstīju scenārijus „Miedziņam” ar Jāni Jarānu. Viņš piekusa visu laiku būt Miedziņš, mēs nolēmām, ka jāliek kaut kas vietā, un 1992. gadā tika parādīts pirmais "Čučumuižas" raidījums. Šis vārds Atvaram pirmajam ienāca prātā. Arī man vecāmamma, kad lika gulēt, teica, ka jāiet uz Čučumuižu, bet mums tā nav vieta, kur gulēt, bet vieta, kur piepildās bērnu sapņi.”

Raidījumā bija daudz rūķu – Bombondziņš, Spilvens, protams, Daces Skadiņas atveidotais Kikī, dziedāja Laila un Jānis Kirmuškas, Pēteris Šogolovs kā Cucurs. Tagad ir jau 12 "Čučumuižas" lelles, visvairāk dzied pats Atvars, jo viņš ir Dziesmu rūķis, kuram pārējie piebalso.

Jau deviņdesmitajos sākās arī "Čučumuižas" koncertdarbība – uzstājās Atvars un Andris Mucenieks – Miedziņspilvens. Dažkārt Sirmie ņēma līdzi uz koncertiem dēlu Anriju, kurš laikam tur arī iemācījās darboties ar lellēm – viņš ir Valsts Leļļu teātra aktieris.

„Bērnu dziesmām nepietiek ar kaķīti un zaķīti, vajadzīgs arī vēstījums. Ir labi, ka pirmskolas iestādēs muzikālie audzinātāji paši sacer rituāla dziesmas par putriņu, vai iešanu gulēt. "Čučumuižā” bija citādāk, un man iedvesmu vienmēr sniedza Kristīnes teksti.”

"Čučumuiža" piedzīvojusi vairākus darbības posmus, pēc klusuma deviņdesmitajos 2007. gadā raidījums uz laiku atjaunojās, pēc tam atkal 2019. gadā ar 20 sērijām. Atkal bija jaunas pasakas un jaunas dziesmas:

„Mūsdienās cilvēki prasa, lai ņirbētu vairāk gar acīm, daudz kas ir mainījies. Tagad rakstu visu partitūrās, un pirmais izteiksmes līdzeklis mūzikā tomēr ir melodija.”

Atvars strādā tā, lai viņa mūzika „aizskartu sirdi”, vienalga vai tā ir roka, vai bērnu mūzika. Mazliet žēl, ka tik īsu laiku astoņdesmito vidū darbojās viņa rokgrupa „Laiks”: tajā kopā ar Sirmo muzicēja ģitārists Jānis Stikāns, ritma ģitārists Aivars Zaltāns, basists Vilis Bondars un bundzinieks Juris Korps. Pirmās dziesmas Atvars sacerēja armijā, dienesta laikā desantā Pleskavā, un sākumā rokgrupā Sirmais darbojās kopā ar Uģi Prauliņu, savu dārziņskolas biedru. Tieši Prauliņš radio studijā ieskaņoja dziesmas „Čaka iela”, „Astoņas neļķes”, koncertā Operetes teātrī izskanēja Atvara cikls „Ormani Čakam” ar Jāņa Baltausa vārdiem. Ar grupu maizi nevarēja nopelnīt, Atvars Sirmais kļuva par teātra „Kabata” muzikālo vadītāju, tapa izrāde „Latvietim jau nevajag daudz”, un kopš tiem laikiem viņš nav pārtraucis komponēt:

„Beidzot man rodas laiks dažādu iemeslu dēļ, kad varētu sakārtot notis. Ir arī daudz pusgatavu skaņdarbu, kurus grasos novest līdz kondīcijai – gan korim, gan rokgrupai, un aiz slēgtām durvīm top lielāks projekts – mūzikls.”

Atvars un Kristīne nav skaļi un plātīgi cilvēki, kopā viņi ir jau 41 gadu, un Sirmais smej, ka nevajag pirkt dzeju grāmatas, jo dzīvo ar dzejnieci. Abu slavenākais un noteikti visbiežāk atskaņotais sacerējums ir dziesma „Tēvzemei”, pazīstama arī no pirmajām rindiņām – „ticot, mīlot un cerot", kas skanējusi solistu, koru, ansambļu sniegumā latviešu sarīkojumos šai un arī viņpus okeānam.

„Šī dziesma ir no oratorijas „Es nosaucu vārdā” jauktajam korim, kas skanēja 1989. gadā pie Brīvības pieminekļa kā veltījums Kārlim Zālem 100. jubilejā.”