Adrians Kukuvass, septembra jubilārs, joprojām ir skrūve labi eļļotajā mehānismā – ansamblī „Menuets”, taču viņa īstais aicinājums, protams, ir būt solistam. To viņš apliecinājies gan dziedot, gan komponējot, un ne tikai dziesmas, bet arī dziesmu ciklus un lielas formas darbus - rokoperu, rokoratoriju. Reizē mūziķis, kas turpina spēlēt trompeti, ar kuru sāka savas mūziķa gaitas, ir gatavs savas zināšanas nodot jaunajai paaudzei.  Varbūt drīzumā Adrians uzrakstīs arī rokasgrāmatu jaunajiem dziedātājiem, jo ar paša spēkiem skolotā balss skan labi. Publika to pirmoreiz dzirdēja 1968. gadā, kad, apvienojoties Jūrmalas mūzikas skolas audzēkņiem, tapa grupa „Menuets”.

„Man likās, ka bērnība ir absolūti sačakarēta, kad bija zēnu koris. Pēc dārziņiem, kad iestājos Jūrmalas bērnu mūzikas skolā, man piedāvāja spēlēt trompeti. Kad sāc elpot caur instrumentu, rodas atbrīvotība. Tagad cenšos to iemācīt saviem audzēkņiem Mārupes mūzikas un mākslas skolā.”

Jaunībā Adrians un citi Jūrmalas puikas aizgrābti klausījās, kā netālu, Asaru estrādē spēlē rokgrupa „Katedrāle” – latviešu rokmūzikas pionieri. „Menueta” puiši komponēja arī paši, taču pamata repertuārs bija Imanta Kalniņa dziesmas. Iepazīšanās ar Kalniņu un viņa dziesmu iekļaušana repertuārā bija liktenīga sakritība. 70. gados Adrians sacerēja vien pāris dziesmu, varētu teikt, ierāvās sevī, piemēram, dziesma „Vientuļais koks” ar Valda Grēviņa dzeju nav ieskaņota. Toties bija daudz jāstrādā pie balss:

„Kad mūs atrada Jānis Blūms pēc konkursa „Ko tu proti?”, viņš ļoti daudz strādāja pie intonatīvās tīrības. Līdz ar to „Menuets” ir viena no ļoti skaisti daudzbalsīgi dziedošajām grupām.”

Kukuvasa trompete izmantota tikai „Raganas dziesmiņā”. „Menuets” guva lielus panākumus arī savos ārzemju braucienos uz Somiju, Vāciju, Portugāli:

„Mēs bijām kā muzikāla dāvana brīdī, kad Padomju Savienības zemnieki uzdāvināja lauksaimniecības tehniku portugāļu zemniekiem. Bijām pārbaudīta grupa, neviens projām nebēga.”

Grupai „Menuets” piedāvāja strādāt Filharmonijā, taču vadītājs Jānis Blūms deva priekšroku pašdarbnieka statusam.  Adrians un citi mūziķi strādāja Jūrmalas gāzes kantorī, tad dziedātājs pieteicās Edgaram Račevskim dziedāt Latvijas radio korī, jo vajadzēja darba vietu, kura varētu sniegt raksturojumu braucienam uz ārzemēm:

„Tā bija laba pieredze. Gadījās redzēt arī no Maestro dūri, ja viens no tenoriem izlec ar solobalsi.”

Pielāgoties nācās arī Filharmonijas ansamblī „Tip Top”, kur galvenās zvaigznes bija Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs:

„Man bija divi hiti – „Nāk debesis” un „Piezvani man”. Ja „Menuetā” biju karalis vai vismaz princis, tad „Tip Top” man bija pāža loma.”

Ar ansambļa "Tip Top" vadītāju Imantu Pauru Adrians iepazinās ansamblī „Zvaigznīte”, savus dienesta laika piedzīvojumus Kukuvass aprakstījis nesen izdotajā grāmatā „Stella vulgaris”. Solists viņš bija arī Ādažu ansamblī, kas darbojās Gunāra Freidenfelda vadībā

1978. gadā dziedātājs pabeidza J. Mediņa mūzikas vidusskolas trompetes klasi – viņa diploms: „pašdarbības pūtēju orķestra vadītājs, orķestra mūziķis un bērnu mūzikas skolas pedagogs” dzīvē ļoti noderēja. 80. gados Kukuvass izveidoja pats savu ansambli „Proventus”.

„Bija jāspēlē reprezentācijas pasākumos, kad uz kolhozu atbrauca kāda delegācija. Adrians ar grupu sniedza kādu pusstundu garu koncertu, jādzied Adriano Čelentāno dziesmas, jāceļ kājas uz augšu gandrīz špagatā, bet katrai maizītei ir sava garoziņa.

Reiz, neko ļaunu nedomādams, dziedu dziesmu „Lielais lācis” – man priekšā sēž publika un kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls un klausās: „lien atkal lielais lācis, un mazie pakaļ lien, un komētas niknas virsū tiem skrien…” Dziesmu koncertos vairs nedrīkstēja izpildīt.”

„Proventus” repertuāram Adrians Kukuvass sacerēja ciklus ar Māras Zālītes un Aleksandra Čaka dzeju, tālāk biogrāfijā sekoja grupa „Rekvizīts” Rīgas Muzikālajā teātrī:

„Mana rokopera „Nāriņa” netrāpīja īstajā laikā. Vēl vairāk netrāpīja rokoratorija „Prometejs", kaut darbs bija ieguldīts ļoti liels.”

90. gados Kukuvass turpināja komponēt, mūziķis ir gandarīts par mūzikliem „Mazais Princis” un „Rukšu svētdiena”, sadarbību ar dziedātāju Inetu Rudzīti un, protams, grāmatām – pirmā 90. gadu beigās bija grāmata „Esi mūžīgs bērns” ģitārspēles apguvei ar Šri Činmoja tekstiem, sekoja grāmata „Ar ģitāru uz tu” un „25 etīdes trompetei ar klavierēm”:

„Cenšos atdot paliekošā formātā savas zināšanas. Ir doma, ka rakstīšu arī par savu vokālo tehniku, metodi – vislabāk dziedāt runas pozīcijā, neko nemainot. Ja piepalīdzam balss saitēm – ir grāvis. Mēs visi esam instrumenti, radīti, lai gavilētu un priecātos par to, nevis ar savu ego traucētu skaņveidi.”