Droši vien Dziesmu svētku laiks arī bija īstā reize, kad sarīkot dziesmotu un atmiņām bagātu vakaru, „Čikāgas piecīšu” vienam no dibinātājiem, dziesminiekam Albertam Legzdiņam veltītu piemiņas koncertu. Tāds notika VEF kultūras pilī 5. Jūlijā, un, protams, tajā piedalījās vairāki „Piecīšu” dalībnieki – Lorija Vuda-Cinkusa, Alnis Cers un Armands Birkens, kurš ieradās uz sarunu Latvijas radio 2: „Koncerts bija ārkārtīgi mīļš, publika burvīga, atsaucīga. Un Alberta dziesmas – tās taču pazīstamas cilvēkiem. Vairāki teica, ka viņi ar tām ir uzauguši. Arī man pašam bija ļoti laba sajūta – tas ir Albertam…” Šī gada 1. maijā Legzdiņam būtu apritējuši deviņdesmit.

Latvijā Dziesmu un deju svētku laikā „Čikāgas piecīšiem” nav gadījies uzstāties, kā 1961. gadā dibinātais ansamblis to darīja Ziemeļamerikas latviešu dziesmu svētkos:

„Neatceros, vai Alberts pats ir apmeklējis Latvijā kādus Dziesmu svētkus. Es tikai vienus – iepriekšējos, šoreiz tikšu uz diviem, lielo deju izrādi un Noslēguma koncertu. Bet Kanādā esam uzstājušies visos Dziesmu svētku koncertos kopš 1973. gada, izņemot vienus, Amerikā esam piedalījušies visos līdz brīdim, kad „Piecīši” pārtrauca būt, un tas notika, kad Alberts 2017. gadā no mums šķīrās.”

Armands vēl kā bērns piedzīvojušu „Čikāgas piecīšu” izrādi 60. gadu vidū lielā izstāžu zālē kopā ar vecākiem un māsu. Kad pretī nāca daži no piecīšiem, Birkenam likās, ka viņš teju vai sastapis dievus – viņš uzauga ar ansambļa dziesmu skaņuplatēm, dažas no tām tika nodrillētas līdz caurumiem, sevišķi klausoties maigās balss īpašnieka Ilmāra Dzeņa solonumurus. Vēl pirms iestāšanās grupā deviņpadsmit gadu vecumā Armandam bija sadarbība ar piecīšiem:

„Čikāgas latviešu skola, kurā es gāju, skolas vadība sarunāja ar Albertu, ka piecīši kopā ar skolniekiem sagatavos raibu programmu ar jokiem un dziesmām. Tur piedalījās diezgan daudz skolnieki, man ir fotogrāfijas, būtu mājās jābūt arī lenšu ierakstam, kurā es kā skolnieks piedalījos. Tad jau es satiku visus…”

Muzikāla bija Armanda mamma, kas Jelgavas skolotāju institūtā mācījās pie Jēkaba Graubiņa, spēlēja klavieres, Čikāgā vadīja meiteņu ansambli. Armands ar māsu Lauru piedalījās vairākās piecīšu izrādēs kā viesi – Alberts toreiz jokojot viņus pieteica kā brāļus Birkenus.

„Mēs, ansambļa dalībnieki, esam laimīgākie cilvēki zemes virsū, jo mums bija tā laime un gods strādāt ar Albertu gadudesmitiem, un tas vien jau bija piedzīvojums. Ar viņu nekad nebija garlaicīgi. Mēs tā smējāmies, mēģinājumi arī bija bauda. Notis nevienā reizē nav bijušas šim ansamblim – bet retais ar trim akordiem paveicis to, ko Alberts spēja padarīt. Viņam padevās mūzika – ar klavierēm, akordeonu, ģitārām…”

Ja Legzdiņš uz mēģinājumu atnāca ar jaunu dziesmu, viņš to pademonstrēja. Solistu lomas sadalījās dabīgi, neviens – Alberts, Armands, Janīna vai Lorija – mikrofonu viens otram no rokas ārā nerāva.

„Alberts bija devīgs. Mēs rīkojāmies tā – „ja tu ko vari, tad dari, ja ir, ko rādīt – lūdzu!” Par laimi, mana un Alberta dziedāšana atšķīrās, un mums baigi labi sanāca, jo bija dažādība. Mēs jau skatījāmies dziesmas vēl vienam ierakstam divatā ar tām jaunākajām, ko sacerējām pēc tam, kad izdevām piecīšu Dziesmu grāmatu.”

Legzdiņa un Birkena sadarbība īstenojusies vairākās kopīgās dziesmās, no kurām populārākās, protams, ir „Mūsu mīlestība” un „Par mani, draudziņ, nebēdā”, abas saistītas ar Latviju, viena tapusi pēc Armanda braucienu uz Latviju, otra kā veltījums Brīvības piemineklim – dziesma ar mugurkaulu.

„Okupācijas gados biju dažas reizes, pirmoreiz – 1977. gadā.  Tie bija ļoti emocionāli braucieni, daudz ko novēroju – kā radi sagaida lidlaukā, staigājam pa Vecrīgu, un man bija draudzene, ar kuru sēdējām uz soliem pie Vērmaņdārza lauvām. Izstāstīju savu ideju Albertam, ka vajag dziesmu par atkalsatikšanos. Tas bija ļoti auglīgs kopražojums, par ko bijām gandarīti.”

Atvadoties no Legzdiņa, šīs abas dziesmas piecīšu dalībnieki nodziedāja sēru ceremonijā, un Armands teica atvadu runu, kas ir nofilmēta un izvietota viņa feisbuka profilā. Ļaužu bija daudz, dziesminieks atdusas Okridžas kapu latviešu nodalījumā. Varbūt, godinot Alberta Legzdiņa devumu latviešu pašapziņā un nacionālā gara uzturēšanā šai un viņpus okeānam, būtu vērts padomāt par kādu pieminekli arī dzimtenē?  Mežaparka estrādē piecīši uzstājušies vismaz četras reizes, un viņu pirmais koncerts 1989. gadā kļuva par īstu tautas manifestāciju, un to Alberts atspoguļoja dziesmā "1989. gads".

Raidījumā atmiņās par Albertu dalās arī Alnis Cers un Lorija Vuda-Cinkusa, koncertā 5. jūlijā piedalījās arī dziedošie aktieri Aija Dzērve un Mārtiņš Brūveris, kā arī dziedātājs Ainārs Bumbieris, kuru dzīvēs „Čikāgas piecīšu” dziesmas bijusi neatņemama sastāvdaļa tāpat kā vairumam latviešu visapkārt zemeslodei.  

Par Alberta Legzdiņa neparasto personību liecina arī pašrocīgi rakstītā grāmata „Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi”, neskaitāmās dziesmas un izrādes, kas iemūžinātas ansambļa skaņuplatēs un diskos. Saglabājušies arī vairāki neīstenoti dziesmu teksti, pie kuriem ķēries dziesminieka jaunākais dēls Edgars.