Nekādu skaļu ballīti par godu 70. jubilejai 6. septembrī komponists, taustiņinstrumentālists Imants Paura nerīkos, vien pasēdēšanu ar tuviniekiem. Arī savos nu jau piecdesmit skatuves gados mūziķis nav centies pievērst sev pastiprinātu publikas uzmanību, sēdēja pie sava taustiņdēļa ansambļos „Tip Top”, „Arma”, kolhoza „Lāčplēsis” grupā. Dziedāja tikai pie studijas mikrofona, kad neizdevās sarunāt uz ierakstu solistu. Tagad Imantam ir pašam sava studija, kurā joprojām top dziesmas, no kurām slavenākā laikam būs balāde „Piezvani man”. Pirms četrdesmit gadiem, 1983. gada „Mikrofona” dziesmu aptaujā tā sasniedza 7. vietu.

Savu pirmo dziesmu Imants sacerēja jau apzinātā vecumā, tai izskanēt palīdzēja Aleksandrs Kublinskis kopā ar ansambli „Baltijas balsis”, tapa televīzijas ieraksts Jūrmalā, dziesmas nosaukums gan no atmiņas komponistam pagaisis.

„Es gan sevi par komponistu neuzskatu. Manās acīs komponēšana ir nopietna lieta, profesija, kas prasa attiecīgu izglītību, prasmi arī lielās formas rakstīt, ne tikai dziesmiņas vien. Es gan arī esmu teātrim rakstījis, gan dziesmas, šo to arī televīzijai.”

Imants Paura ir rīdzinieks, bet viņa vecāki nāk no Latgales. Tur kā zēns viņš pavadīja savas bērnības vasaras, onkolis spēlēja akordeonu, kas patika Imanta vecākiem. Tas nebija dārgs instruments, un tēvs dēlu aizveda uz mūzikas skolu. Vēlāk, mācoties klasē ar fizikas-matemātikas novirzienu, Paura aizrāvās ar bītlu mūziku, pagrabā ar draugiem taisīja ģitāras. Interese par mūziku atdzima jaunā līmenī, taču pēc vidusskolas bija jāiet dienestā. Par laimi, pēc gada jauneklis pievienojās karavīru ansamblim „Zvaigznīte”, līdztekus pa vakariem mācoties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas akordeona nodaļā. „Zvaigznītē” Imants iepazinās ar Juri Sējānu, Adrianu Kukuvasu, uz kādu laiku pievienojās „Menuetam”.

„Vairāk sāku dziesmas rakstīt, kad iestājos konservatorijā. Bija dažādi ansambļi, gribējās pamēģināt, vai kaut ko varu, vai nevaru. Sirdslieta bija ansamblis Maskavas kultūras namā. Biju ambīciju pilns, gribēju pierādīt, ka esam labākie Latvijā, un daļēji tas arī izdevās.”

Kad Paura ar savu ansambli uzstājās tarifikācijas skatē, komisijā sēdēja Alnis Zaķis. Iespaidots no Imanta snieguma, viņš aicināja pievienoties radio estrādes orķestrim pianista amatā. Paškritiskais Paura atteicās, nejutās pietiekami veikls pie klavierēm kā jau akordeonists. Taču neatteica Ulda Stabulnieka uzaicinājumam spēlēt LPSR Valsts Filharmonijas grupā, kas kļuva par „Tip Top”. Ar laiku Imants kļuva par tās vadītāju, nodrošināja repertuāru, meklēja mūziķus un dziedātājus, kas aizpildītu koncertu 1. daļu pirms Margaritas Vilcānes un Ojāra Grinberga uznāciena. Kādu brīdi ansamblī dziedāja arī Imants Vanzovičs, līdz Zigmars Liepiņš palūdz atļauju viņu uzaicināt uz „Modo”.

„Pateicoties ansamblim, varēju paceļot, diez vai tur kādreiz būšu, kur spiedzām koncertus. Bija arī pa trim dienā, sēdēju pie klavierēm vai ērģelēm un domāju – kurā dziesmā tagad esam, piektajā vai devītajā. Piedalījāmies arī Vissavienības rokfestivālā Tbilisi, uz kuru līdzi paņēmām Haraldu Sīmani. ”

Imanta Pauras dziesmas „Neliec sveci zem pūra”, „Piedod, labā”, „Saule spīd, lietus līst”, „Mana zvaigzne”, „Dziesmiņa par Mocartu”, „Labi būs”, „Apburtais ceļinieks” un citas izpildījuši tā laika populārākie solisti, viņu vidū Adrians Kukuvass, Rita Trence, Aija Kukule, Viktors Lapčenoks un citi. Vēlāk arī aktieri Zigurds Neimanis, Voldemārs Šoriņš, šajā gadsimtā Normunds Rutulis un Roberts Ošiņš, pa reizei – Imants pats. Šī gada dziesmu svētkos senioru kori dziedāja viņa dziesmu „Zied balti ceļa malas” ar Kārļa Skalbes dzeju, kuru savulaik komponists iesniedza Latvijas radio 2 par godu akcijas „Baltijas ceļš” gadadienai rīkotajam dziesmu konkursam, bet vēlāk aranžēja korim. Kori Paura vadīja Dobelē, kur apmetās ar visu ģimenei, ilgi strādāja par mūzikas skolotāju, vadīja kolektīvus. Vēlāk par viņa aizraušanos kļuva mūzikas programmas bērniem, kas atskaņotas pirmskolās un skolās, mudinot klausītājus līdzdarboties.

Raidījumam jubilārs izraudzījās savus jaunākos ierakstus – aktiera Arta Robežnieka izpildīto dziesmu „Ja ir, tad ir, ja nav, tad nav” un Andra Daņiļenko ieskaņoto „Meitene”:

„Ar Andri esam sen pazīstami, muzicējām savulaik kopā lauku kapelā Aivara Klingenberga vadībā. Andris iedeva man Inta Kalna dzejoļu krājumu pašķirstīt, daži man patika. Dziesma „Meitene”, manuprāt, nav īsti Andra stilā, bet viņam labi izdevās. Ierakstīta atkal pie manis. Tehnoloģijas atļauj darīt labas lietas arī mājas apstākļos, saucu to par savu guļamistabas studiju.”