Desmit radošā darba gados izdoti deviņi albumi, lielākoties ar pašas sacerētām dziesmām – tāds ir Latgales Rūžeņas – dziesminieces Aijas Rimšas devums mūsu mūzikā. Nospēlētos koncertus grūti saskaitīt, jo uzstāties Aija sāka jau skarbajos deviņdesmitajos, cīnoties par izdzīvošanu un apgādājot savus dēlus. Drīzumā gaidāmi Aijas Rimšas piemiņas koncerti „Zem citām debesīm” ar plašu dalībnieku klāstu, viņu vidū būs arī grupas „Vēja Runa” mūziķis, Aijas „čoms” – dziesmu aranžētājs un producents Andris Šīrants. Būtisku atbalstu Aijas dziesmu popularizēšanā sniedza otrs raidījuma dalībnieks, mūzikas izdevniecības „Kadiķis” vadītājs Andris Dzērve. Viņa apgādā klajā nāca albumi „Tev līdzās” (1999); „Kāzas Latgalē” (2000); „Kaprīzā meitene” (2000); „Večerinka Latgalē” (2002); „Ar manām ugunīm nespēlē” (2002). Abiem studijas visiem palikušas spilgtas atmiņas, ar kurām dalīties raidījumā „Nošu atslēga”.

Visi, kas pazina Aiju Rimšu, varēja izbaudīt viņas atklātību un tiešumu, ne tikai dzejisko dvēseli, bet arī latgalisku temperamentu. Pietika paklausīties viņas dziesmas, kad likās, ka to autori pazīstam jau sen – mūzika atspoguļoja Aijas pasaules uztveri, arī dzīves notikumus, sirdssāpes, arī nebeidzamo optimismu:

„Kādu viņa virzienu uzņēma, tajā arī gāja. Iepazināmies ar mūziku, Andris Šīrants Cesvainē man rādīja kaseti, ieteikdams, ka ar šo meiteni vajadzētu sastrādāties. Būtu kaut kas savādāks nekā vairums tolaik izdotās popmūzikas. Pagāja laiks, nemeklējām sadarbību, līdz kādudien Aija vienkārši atnāca pie manis mājās un paziņoja, ka grib strādāt ar mums.”

atklāja Andris Dzērve.

„Aija manā uztverē ir kā neapslīpēts dimants, kas nekļuva gluži par briljantu. Un varbūt – paldies Dievam! Viņa ir ļoti savdabīga.”

Savukārt Andra Šīranta atmiņas atšķīrās, viņaprāt, Aijas albumu viņam demonstrējis tieši izdevējs Dzērve:

„Mani fascinēja viņas balss. Viņa bija ļoti vienkārša, sevišķi sākumposmā. Bija jūtams, ka cilvēkam, ir, ko teikt, arī tie eposi uz albumu vākiem – vesels stāsts. Aija bija ļoti dziļš cilvēks.”

Šīrantam ar Aijas mūziku, studijas ierakstiem bijis viegli strādāt, kā saka, viss „pa spalvai”. Savu melodiju un liriku, arī sāpi Rimša nodeva Andrim, kura lieta bija dziesmas aranžēšana.

„Aijas balss ieraksti tapa laikā, kad kompjūters nevarēja neko, viss notika bez autotjūnēšanas, editēšanas. Viņai bija ļoti profesionāla attieksme kā mūziķei.”

Visos jautājumos Aijai bija savs viedoklis, vienlaikus prata ieklausīties, diskutēt, taču dažos jautājumos dziesminiece palika strikta – kategoriski atteicās dziedāt savas dziesmas latgaliski. Tikmēr ar sirdsdegsmi viņa ieskaņoja divus latgaliešu tautasdziesmu albumus „Kāzas Latgalē” un „Večerinka Latgalē”, un katrai dziesmai bija stāsts par to, kāpēc tās ir izvēlētas. Faktiski, pateicoties Aijai, sākās latgaliešu mūzikas bums:

„Klausieties, cilvēki, cik skaistas dziesmas sacerējusi tauta. Es tās dziedu un dziedāšu jums. Dziedāšu arī tad, kad manis vairs nebūs... Klausieties, nenolaidiet spārnus un neskumstiet! Gadsimtiem cauri dziesma, pašas tautas sacerēta un dziedāta, palīdzējusi uzvarēt bēdas un grūtības. Klausieties, dziediet, cīnieties par sevi, saviem tuvākajiem! Dariet to tā, kā es to darīju – dziedot”

tā, aizejot mūžības dārzos, mums novēlēja Aija.

Lielākā daļa dziesminieces ierakstu izdots kasešu formātā, par tām vēl ir interese, tiesa, Andra Dzērves izdevniecība „Kadiķis” vairs nepastāv. Savulaik Aijas albumi bija ļoti populāri, visvairāk pirkts tika izdevums „Kāzas Latgalē”:

„Latvijas mērogos šādas tirāžas nevienam māksliniekam vairs nav iespējamas. Un Aija bija ļoti populāra. Bet nekādas darbības nebūtu notikušas, ja mums nebūtu noticis kaut kāds klišķis.”

Ierakstu sesijas pie Andra Šīranta sākumā notika Cēsīs, vēlāk Rīgā:

„Esmu redzējis arī Aiju diendusā. Ceļš no Rēzeknes tāls. Līdzi sava činčidrilka, kas vairs nebija moderna. Visu savu domas nesienu ar to iedeva man, un tad stundas laikā radīju dziesmas uzmetumu. Veidoju fonogrammas, viņa uzreiz iedziedāja – tā tapa viņas zvaigžņu albumi.”

Par Aijas dabas doto balsi Andris Šīrants saka, ka dziedāt jau iemācīties nevar, parasti dziesma bija gatava jau pirmajā variantā. Instrumentālo jeb „mīnus 1” fonogrammu dziesminiece izmantoja arī savos koncertos, ar laiku par viņas menedžeri kļuva Pēteris Morkutāns, tad tehniskais nodrošinājums kļuva nopietnāks.

Par godu Aijas pusgadsimta jubilejai izdots viņas dziesmu lirikas izdevums „Aijas dziesmu klade”. Idejas autore Ineta Atpile-Jugane, viņa piedalījās arī dziesminiecei veltītās filmas „Īsamirdzi zvaigznem liedza” tapšanā:

„Mēs satikāmies ar Aiju intervijā, kurā es viņu kā studente intervēju. Sākām satikties, draudzēties, kad viņa aizgāja mūžībā, gribējās pastāstīt par Aiju mazliet vairāk, likt cilvēkiem viņu atcerēties. Vispirms tapa filma, ar kuru strādājot, savācu dziesmu tekstus, arī tādus, kuri citiem nebūtu kļuvuši redzami, tad likās, ka tos varētu iemūžināt dziesmu kladē. Un cilvēki par to saka – paldies. Man šķiet, ka tik dziļi un tik mākslinieciski vērtīgi teksti izdodas reti kuram šlāgermūzikas autoram.”