Kad „Mikrofona ‘87” aptaujas noslēguma populārāko dziesmu koncertā uz skatuves kāpa divi mazliet kautrīgi jaunekļi – topošie aktieri, lai nodziedātu dziesmu „Lūgums”, kas ierindojās 9. vietā, viens no viņiem bija Antras Liedskalniņas dēls Harijs Ozols, otrs - tēlnieces, dzejnieces un prozaiķes Vijas Gunes Mikānes dēls Juris Hiršs, kurš nu jau 35 gadus ir Nacionālā teātra aktieris. Juris 5. martā svinēs apaļu jubileju, kurai par godu nekādu koncertu nerīkos, toties ar prieku viesojās raidījumā „Nošu atslēga”.

Ļoti reti ir bijis tā, ka dziesminiekam un dzejniekam Jurim Hiršam dzimšanas dienā nav jāpiedalās izrādē vai citā teātra sarīkojumā. Šoreiz tā aktierim būs brīva diena, kuru izdzīvot pēc sirds patikas, varbūt Hiršs kaut kur dosies automobilī, varbūt sacerēs jaunu dziesmu vai kā citādi atzīmēs savus apaļos sešdesmit. Tie aizritējuši mūzikas zīmē, sākot ar Emīla Dārziņa speciālo mūzikas skolu, tās kora klasi. Diriģēšana Jurim padevās labi, pats viņš apguva ģitārspēli:

„Mūzika cilvēka attīstībai ir ļoti svarīga. Ja mācies to profesionāli, kā es to darīju dārziņskolā, un saproti pamazām dziļākas sakarības, cilvēks, manuprāt, kļūst labāks. Neesmu dzirdējis par pilnīgiem neliešiem, kuri nodarbotos ar mūziku.”

Nostāšanās uz aktiera ceļa bijusi samērā negaidīta: Juris jau 13 gadu vecumā bija sācis dziedāt pie Austras Pumpures, kura ieteica noskatīties Valmieras teātrī uzvesto mūziklu „Trīs musketieri”  ar Imanta un Viktora Kalniņu dziesmām.

„Sēdēju otrajā balkonā, skatījās, kā čaļi spēlē. Skatījos, kā aktieri paukojas, dzer vīnu, bučojas ar meitenēm un dzied – vai vīrietim dzīvē vispār var būt kaut kas labāks? Protams, tad nevarēju iedomāties, ka pēc padsmit gadiem es pats spēlēšu D’Artaņjanu ar režisoru no Francijas, ka es sacerēšu dzeju Zigmara Liepiņa dziesmām.”

Padsimtnieka gados mūzika apnika. Jurim ir mākslinieka talants, bet visas trīs reizes Lietišķās mākslas vidusskolā viņš stājās neveiksmīgi. 1982. Gadā viņš iestājās Tautas kinoaktieru studijā. Pēc tās beigšanas, sākot darbu Nacionālajā teātrī, Jurim Hiršam bija daudz dziedošu lomu: Šūberts un Šobērs „Trejmeitiņās” (1993), D’Artaņjans izrādē „Trīs musketieti” (1994), Dzejnieks Jāņa Petera dzejas uzvedumā „Nakts pēc tautasdziesmas” (1998) ar Valda Zilvera mūziku. Kopā ar Valdi tapa arī mūzikls „Bāskervilu leģenda”: Juris sacerēja dziesmu vārdus, atveidoja doktoru Mortimeru, tādējādi atzīmējot 50. Jubileju. Hiršs piedalījās arī mūziklos ar Arņa Medņa skaņdarbiem „Pepija” un „Superdetektīvs Blūmkvists”.

Pašlaik Hiršam teātrī darba tā mazāk, bet koncertos dziesminieku var satikt arī kopā ar viņa jauno grupu „Lidotāji”, kurā Jurim līdzdarbojas dēls Jurģis un konservatorijas kursabiedrs Ainārs Majors - ieskaņotas jau trīs dziesmas:

„Man ir tā sanācis, ka visiem četriem dēliem piespiedu kārtā esmu iemācījis spēlēt ģitāru. Runājām savā starpā, ka sapņos bieži lidojam, tāpēc arī grupu tā nosaucām. Brālis Oskars teica, ka uztaisīs mums totēmu lidmašīnas izskatā no bronzas.”

Jau trīs gadus pie Baltās kāpas Zvirgzdē Juris Hiršs vasarā rīko koncertus, kuros vairākkārt piedalījies arī Ainārs Majors, tā veidojoties apvienībai „Lidotāji”, tātad aktieri šovasar tur klausītāji varēs sveikt arī jubilejā.

„Paldies Dievam, cilvēki mani aicina, es pie viņiem labprāt braucu ar dziesmām un dzejoļiem. Bet arī „Lidotājiem” ir gatava koncertprogramma, kurā manas dziesmas ir pārsvarā. Koncertā Jurģis dzied vienu savu dziesmu, kas rakstīta viņa draudzenei, arī mans dēls Robins raksta dziesmas un tās iespēlē ar ģitāru. Priecājos, ka savu slimību man izdevies iesēt dēlos.”

Jaunākais Jura projekts, savukārt, ir vēlme atbalstīt grupu „Tautumeitas”, kas deleģētas republikas pārstāvniecībai Eirovīzijas dziesmu konkursā. Hiršs izplatījis aicinājumu apvienoties „Tautudēliem”, lai neļautu ar nejaukiem komentāriem darīt dziedātājām pāri.

„”Tautumeitām” ir interesanta pieeja mūzikai, mistika, mīlu viņas no sirds. Satiku vienā koncertā Emīlu Kivlenieku, viņš ir tenors, es baritons – vajadzētu dibināt atbalsta grupu „Tautudēli”. Ir pieteikušies vēl čaļi, būsim kādi četri dziedātāji. Viņas ir sešas, mēģināsim dziedāt kopā – vēl nezinu, kādā stilā.”

Diemžēl punkts pielikts Jura un pārējo aktieru darbībai apvienībā „Greizais Ratiņš” – ja gribētu turpināt, būtu nepieciešams absolūti jauns repertuārs, kas dalībniekiem nebūtu pa plecam:

„Man ir tik daudz ko darīt. Jāsakārto lietas ar īpašumiem, ir daudz praktisku plānu. Un piedalos seriālā „Nemīlētie”, kur mani nošāva un ik pa laikam parādos kā spoks. Spoku tēloju pirmoreiz mūžā.”