"NeFormātā" ar tikko izdotu EP jeb mazalbumu „Elementi” viesojas grupa OCEANPATH - Džeina un Artūrs Šteinbergi, un šī albuma preses relīzē vairākas reizes ir lietots izteiciens „viena no retajām Latvijā” - viena no retajām grupām, kas muzicē simfoniskā metāla žanrā, un viena no retajām metāla mūzikas grupām ar tik lielu sieviešu īpatsvaru.

Iesākumā nenopietns jautājums, uz kuru mani iedvesmoja finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas izteiciens par potenciālo VID vadītāju, ka "dāmas priecāsies, ka ir vīrietis, tāds nosvērtāks cilvēks vadībā". Kāda, jūsuprāt, ir atšķirība starp muzicēšanu vīriešu un sieviešu kolektīvā?

Džeina: Es esmu muzicējusi arī grupās ar vīriešu īpatsvaru, tomēr dāmu grupā primārais ir vizuālais „noformējums”, jo es esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka čaļu grupas pirms katra koncerta nepievērš tik lielu vērību tam, ko vilkt mugurā, kādi būs apavi, ko darīt ar matiem, un neapmainās čatos ar ”selfijiem” - man šitas piestāvēs, šo var vilkt?

Artūrs: Es piekrītu, jo pirms koncertiem tas izvēršās tādā palielā epopejā, kad pāris dienas tiek sūtītas ziņas, kas ko vilks - tad es cenšos no grupas čata pazust. Ar čaļiem ir vieglāk arī tāpēc, ka var pateikt kaut ko skarbāku, ar meitenēm tā nevar.

Jā, Džeina, par tiem vainagiem, kas OCEANPATH dāmām ir publicitātes fotogrāfijās - jūs bijāt pirmās vai tomēr „Tautumeitas”?

Džeina: Godīgi sakot - es nezinu. Man šķiet, ka viss sākās ar to, ka vispār vainagi kā tādi parādījās jau pirms kādiem gadiem, no sākuma tie bija ziedu vainagi, tad viņi kaut kā transformējās metāla rotās, gribētos jau domāt, ka mēs, bet tikpat labi tās arī varēja būt „Tautumeitas”…

Pirms intervijas es ieskatījos gan jūsu mājaslapā, gan „Facebook” profilā un uzzināju, ka OCEANPATH pastāv jau no 2012.gada.

Vai Tev, Artūr, jau no pašiem pirmsākumiem bija skaidrs redzējums par apvienību - ka līdervokāliste būs sieviete un žanrs būs šāds?

Artūrs: Par sievieti – simtprocentīgi! Tiklīdz es nomainīju grupas sastāvu, sāku meklēt sievieti ar šāda tipa vokālu, kam patiktu arī metālmūzika, tā kā jā, tas bija mans aicinājums izveidot kaut ko tamlīdzīgu!

Dziesma „Zemes vārdi” ir vienīgā dziesma OCEANPATH albumā, kur var dzirdēt Artūru ”groulojot”. Vai šis termins beidzot ir latviskots?

Džeina: Man šķiet, ka tā īsti arī nav, bet ”grouls” visvairāk varētu būt tā kā rēkšana…

Artūrs: Drīzāk rūkšana, kaut kas uz to pusi, bet tas nav tik elementāri, kā daudziem šķiet - vienkārši ņem un brēc! Es gāju uz īpašām nodarbībām, lai nesabojātu balseni kā dažs solists no populārajām metāla grupām, kuriem pēc kāda laika nākas veikt dažādas operācijas…

Jūs jau minējāt savu ilgi meklēto līdervokālisti Laimu Krīgeri - es atradu ziņu, ka Laima ir saņēmusi Latvijas Metālmūzikas balvu nominācijā „Gada vokāls” un šobrīd studē vokālo mākslu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā.

Vai jūs piekrītat, ka tas ir sava veida mūsdienu ”trends”, ka populārajā, neakadēmiskajā mūzikā arvien vairāk ienāk akadēmiski izglītoti mūziķi, tādi kā Anete Stuce „Rīgas modēs” vai Raitis Viļumovs ansamblī „Manta”?

Džeina: Diemžēl Laima šodien netika, viņa pati visu labāk izstāstītu, bet pirms miljons gadiem viņa dziedāja citā pasmagā grupā „The Black Tea” un tikai pēc tam sāka studēt vokālo mākslu, tā kā ne, Laimai noteikti vispirms ir bijusi metāla mūzika, un tad viņa ir izdomājusi, ka varētu ”iekāpt” arī akadēmiskajā pasaulē…

Vai jums nav bailes, ka akadēmiskā vide varētu grupai OCEANPATH Laimu atņemt ?

Džeina: Bažas ir, protams, jo tās skatuves, uz kurām Laima dzied kā operdziedātāja, ir krāšņākas un iespaidīgākas - ir pavisam cits vēriens! Tomēr es ļoti ceru, ka mums izdosies viņu noturēt vēl kādu laiku.

Pirms brīža dzirdētajā dziesmā „Zemes vārdi” labākajās folkmetāla tradīcijās bija dzirdama arī kokle, ko iespēlējis Pēteris Kvetkovskis no leģendārajiem „Skyforger”. Kāpēc jūs izvēlējāties tieši Pēteri, nevis kādu no jaunajiem un virtuozajiem kokles spēlmaņiem?

Džeina: Redzi, šis albums ir veidots kā draugu un paziņu kopprojekts, visu ir darījuši savējie – albuma dizainu, skaņu ierakstu… Pēteris ir mūsu čoms - tā arī ir vienīgā atbilde.

Bet „Skyforger” kā pionieris folkmetālā - vai viņi jums ir devuši kādu ceļamaizi?

Artūrs: Domāju, ka no „Skyforger” es tā īsti neesmu iespaidojies. Folks man ir bijis tuvs jau pirms tam, un pirmie „Skyforger” albumi man ne tik ļoti gāja pie sirds. Albums, no kura sākās mana ieķeršanās „Skyforger”, bija „Kurbads”, bet arī tas nav saistāms ar mūsu albumu.

Džeina: Es domāju, ka „Skyforger” ir iedevuši ceļamaizi pilnīgi visiem, kuri šobrīd kaut ko dara Latvijas metāla mūzikā.

Tieši viņi ļāva Latvijas mūziķiem noticēt, ka pašmāju metālisti var tikt uz lielajām skatuvēm, var spēlēt lielajos festivālos, un te jau vairs nav nozīmes, kas tas par žanru, kas tas ir par apakšnovirzienu - viņi ir tādi kā mūsu pionieri!

Dziesma „Uguns vārdi” un pēc brīža mēs klausīsimies arī ceturto jūsu albuma, „Elementi” dziesmu „Ūdens vārdi” - un visus šos skaņdarbus vieno tautasdziesma.

Savulaik man bija intervija ar jau pieminēto Pēteri Kvetkovski un viņš uzskata, ka mūslaiku cilvēks ir atrauts no dabas, atrauts no tās vides, kādā dainas dzima un sākotnēji skanēja, tāpēc vairumā gadījumu mēs neizprotam tautasdziesmās iešifrētos simbolus…

Džeina: Jāteic, ka albuma „Elementi” dziesmu tekstos nav dzirdami tikai dainu teksti, ir arī buramvārdi - tai pašā „Zemes dziesmā” tie ir spēcīgi aizsardzības vārdi, un arī dziesmā „Uguns vārdi” tie tiešām arī ir uguns vārdi, no kuriem arī dzima viss albuma koncepts. Bet par to mijiedarbību ar dabu, nespēju izprast kaut kādus procesus dabā - jā un nē, fiziski mēs esam atrautāki no kaut kādiem dabā notiekošajiem procesiem, bet tanī pašā laikā mēs tos izprotam, mēs par šiem procesiem vairāk zinām…

Ja runājam par etnomūziku, tad pirms neilga laika „NeFormātā” viesojās tumšfolka grupa „Rāva” un aizkadra sarunās mēs ar grupas dalībniekiem spriedām, ka Latvijas etnomūzikas koks ir vareni sakuplojis un vienu no tā zaļākajiem zariem "Rāvas" dalībnieki nodēvēja par popfolku – tās ir vienmēr pieprasītas grupas, kuru dziesmas vienlīdz labi iederas gan kāzās, gan pilsētu svētkos.

Jūsuprāt, vai etnomūzika Latvijā varētu izkonkurēt šlāgeri?

Artūrs: Grūti teikt, man gan šķiet, ka Latvijas iedzīvotāju mentalitātei tas īsti var nebūt pa prātam, ir ļoti grūti lauzt vecos stereotipus...

Džeina: To visu var lauzt un to vajag lauzt un šobrīd es, Robert, skatos uz Tevi un visiem pārējiem cilvēkiem, kuri strādā dažādos komercradio un arī sabiedriskajā radio.

Cilvēks taču ir tā iekārtots - ja viņam visu laiku kaut ko atskaņo un rāda, viņš beigu beigās noticēs, ka tas ir labs. Ja Latvijas Radio 2 savu akcentu liks uz šlāgeri, tad tas šlāgeris arī aizies. Tanī brīdī, kad Latvijas Radio 2 pamainīs akcentus un arvien vairāk savā repertuārā iekļaus šo pašu folkpopu, folkroku, arī folkmetālu, tad tas aizies tautās, tā kā principā viss ir iespējams!

Jā, visi jau zina to stāstu, ka „Zemeņu” autors par dziesmas naudu ir uzcēlis māju, un es stipri šaubos, ka dziesminieki un etnomūziķi arī varētu lepoties ar tādiem finansiālajiem panākumiem.

Bet jūsu albums ir īpašs vēl vienā jomā - to ar līdzfinansējumu ir atbalstījis Kultūrkapitāla fonds. Kā jums šķiet, vai jūsu gadījumā ir nostrādājusi nosacīta etnomūzikas ”birka” vai tomēr Kultūrkapitāla fonda eksperti ir apjautuši, ka Latvijas apstākļos jebkura kvalitatīva ”nišas” mūzika, vienalga metāls vai dziesminieku ieraksti, nevar izdzīvot no mūzikas pārdošanas un ir jāatbalsta?

Džeina: Redzi, Tu jau pats atbildēji uz savu jautājumu!

Man šķiet, ka Kultūrkapitāla ekspertu komisiju ir apjautusi, ka jebkura mūzika, ja tā ir kvalitatīva, ir pelnījusi atbalstu neatkarīgi no žanra!

Es zinu, ka mūziķu vidē ir bijušas diskusijas, kāpēc šis finansējums tika piešķirts OCENPATH albumam, jo - būsim atklāti, nav jau tā, ka metālisti ļoti bieži šo KKF naudu saņemtu. Te man ir vairākas versijas - viena, protams, Latvijas simtgade, šobrīd viss latviskais ir modē un arī mēs esam uztrāpījuši uz tā viļņa. Otra - gan jau ka tur ir arī tīri tehniskas lietas, kā, piemēram, projektu sagatavošana atbilstoši visām prasībām.

Tad jau jums būtu jāstrādā par sava veida metālmūzikas vēstnešiem, kas iedrošina jaunās grupas un palīdz viņiem iesniegt projektus…

Džeina: Mēs vēl joprojām paši esam diezgan jauna grupa - šis ir mūsu debijas ieraksts!

Artūrs: Es domāju, ka metālisti droši varētu arī pamēģināt uz nākamo Kultūrkapitāla finansējuma kārtu, varbūt saņems, kāpēc gan ne? OCEANPATH taču to izdarīja!

Dziesma „Ūdens vārdi” no albuma „Elementi” un jā, mani priecē tas, ka albums ir izdots arī taustāmā - kompaktdiska formātā, jo pie tā dizaina ir nopietni piestrādāts - kā jau Džeina teica, dāmu grupai tas ir svarīgi.

Bet, ja salīdzina ar tiem laikiem, kad Latvijas smagā mūzika dzima, kad mēs viņu sākām klausīties – ar tiem pašiem deviņdesmitajiem gadiem, vai var teikt, ka šodien vizuālais tēls nozīmīgumā sāk konkurēt ar dziesmu saturu?

Džeina: Es domāju, ka noticis ir tieši pretējais process. Senāk metālistu uz ielas varēja atpazīt jau pēc izskata vien, tagad tā tikpat labi var būt meitene, kura tikko kā ir iznākusi no H&M veikala, jo, ja ne pati metālmūzika, tad vismaz metālista vizuālais tēls ir modē...

Artūrs: Grūti teikt, čaļiem pārsvarā diezgan izteikti, ar sievietēm vairs nav tik viegli - uz ielas var redzēt arī dāmas ar sarkanajiem metālistu matiem, kas klausās popu vai Latvijas Radio 2…

Pirmā iespēja redzēt OCEANPATH vizuālo tēlu dzīvajā būs festivālā „Zobens un Lemess”, tiesa gan, tas notiks nevis ierastajā lokācijā Sēlijā, bet gan Bauskā...

Artūrs: Jā, „Zobenā un Lemesī” mēs spēlēsim sestdienā, tā būs kā albuma "Elementi" prezentācija.

Džeina: Īstenībā festivālam „Zobens un Lemess” ir būtiska loma grupas vēsturē. Viss sākās 2015.gadā, kad festivāls „Zobens un Lemess” notika pirmo reizi, un otrajā dienā tur spēlēja grupa OCEANPATH. Es tolaik šai grupā nespēlēju, toties es skatījos no malas un biju sajūsmā par to, ko redzu! Tā bija pirmā reize, kad es ieraudzīju OCEANPATH, un es vēl ierakstīju feisbukā - viss, man ir jauna mīļākā grupa! Pienāca tā paša gada oktobris, novembris, un viens paziņa man prasa - klausies, Tu gadījumā negribi atsākt spēlēt, OCEANPATH meklē taustiņnieku! Tā, pateicoties „Zobenam un Lemesim”, es nonācu grupā un 2016.gada festivālā arī es biju uz skatuves.

Te man nāk prātā viens gadījums, par kuru man mūziķis teica: „kopā muzicēt nav viegli, bet ir interesanti”, tas ir Edgara Šubrovska teiktais par savu sievu Sniedzi Prauliņu. Arī viņi muzicē kopā un, ja es pareizi saprotu, arī jūsu ģimene ir aizsākusies grupā OCEANPATH.

Džeina: Tas ir vēl sliktāk, nekā veidot attiecības darbavietā, jo tur Tu aizver darba durvis un neko neņem līdzi uz mājām, bet šis te ir līdzi nepārtraukti!

Artūrs: Jā, tur es varētu Džeinai piekrist, ir pagrūti. Ja citiem tu grupā nepievērs tik lielu uzmanību, tad sievai vajag visu izdarīt perfekti, un tad, kad tu uzraksti tādas sarežģītākas partijas, ir diezgan grūti to tā maigi pasniegt, lai kāds neapvainotos, teiksim tā.

Džeina: Jā, Artūram liekas, ka, ja viņš kaut ko ir izdomājis, tad arī es to varu izdarīt. Klasisks gadījums bija aizvakar, mēs tagad ļoti aktīvi gatavojamies „Zobenam un Lemesim” un pēdējais, kas ir jāizdara - jāieraksta starpspēles. Artūrs šo starpspēli pa dienu ir uzrakstījis, es atnāku mājās un pēkšņi - „tā, tagad ierakstām! Ir seši skaņu celiņi, metronoms ir simt četrdesmit pieci”. Bet es tās notis redzu pirmo reizi, tās ir tādas diezgan jestras, tomēr viņam liekas, ka es tūlīt tā paņemšu un perfekti  visu ierakstīšu!

Jā, un tagad laiks pēdējam skaņdarbam no jūsu albuma - „Bāliņš jāja kara taku”, bet es saprotu, ka šis albums ir tikai ceļa sākums OCEANPATH ierakstu izdošanā?

Artūrs: Jā, principā tā ir, jo mēs esam paspējuši ierakstīt jau piecus skaņdarbus no jaunā simfometāla albūma, ko paredzam izdot ziemā.

Džeina: Par dziesmu „Bāliņš jāja kara taku” – tā tiešām lec ārā no visa albuma koncepta, tomēr ir tā, ka šī dziesma ir šausmīgi sena un Artūram viņa ir nenormāli mīļa. Šī dziesma savulaik arī grupai pievērsa ļoti daudz klausītāju un viņa beidzot bija pelnījusi tapt kvalitatīvi ierakstīta. Ir tādas dziesmas, ko vienkārši ir jāieraksta, un man ir prieks, ka mēs to esam izdarījuši!

Jā, un vēl noslēguma jautājums, ko es šai gadā uzdodu visiem raidījuma viesiem. Kāds ir jūsu vēlējums Latvijas iedzīvotājiem un Latvijas valstij nākamajos gados?

Džeina: Es tā pavisam vienkārši - lai izdodas domāt līdzi un būt laimīgiem!

Artūrs: Tā kā mūsu albums ir izlaists Latvijas simtgades gadā, tad novēlējums ir - katram klausītājam, katram latvietim atrast savu mūziku!