Es sevi dēvētu par dvēseles dziedātāju – man svarīgi, lai tas, kas nāk caur mani, nāk tīri un ar mīlestību,

pārliecinoši saka Leila Alijeva jeb LeilAli.

Dziedātājas pagājušā gada nogalē mūzikas izdevniecības "Lauska" klajā laistais albums "Samtainā tumsa" mūsdienās ir viens no retajiem, kas jāklausās no sākuma līdz beigām, skaņdarbu secībā – no ieaijāšanas līdz modināšanai un Leila piekrīt šim viedoklim:

Jā, tas patiesi ir paredzēts kā ieiešana sevī, ieiešana dziļumā vai nu miegā vai kādā klusuma brīdī, bet ar visu iemidzināšanas un modināšanas spektru, kas tur iekļauts.

Interesanti, ka albums tapis nevis kā ieraksts ar mēģinājumiem un vairākkārtēju dziesmu pārrakstīšanu, bet gan kā vienreizēja ceremonija – mūziķi sanākuši kopā, atvērušies mūzikai un dziedājuši.

"Jā, tieši tā – pamatprincips tika ieturēts līdzīgi kā dziedinājumu ceremonijās, kur kopā mēs atveram ceremoniju, tad tajā ienāk kāds augs vai kāds, kurš atbalsta cilvēka dvēseles iekšējo ceļojumu, kas tiek atbalstīts arī caur dziesmām. Šāds pamatprincips tika ieturēts, radot arī šo albumu – ka mēs sanākam kopā un ļaujam tam, kam jāizskan, izskanēt."

Dziedinājumu ceremonija – tie ir augi, smaržas, mūzika, īpaša atmosfēra... No kā būtu jādziedinās mūsdienu cilvēkam, kas nolēmis apmeklēt šādu ceremoniju?

"Nedomāju, ka tā ir kāda slimība, no kā ir jādziedinās," prāto Leila:

Manuprāt, šodien cilvēkam ir ļoti lielas ilgas pēc īstuma – pēc īstuma sevī, apkārtējā pasaulē un vidē, un šīs dziedinājumu ceremonijas ir tās, kas ļauj cilvēka dvēselītei atgriezties mājās, cilvēka sirdī. Rezultātā tu dzīvo no sirds, kļūsti patiesāks pret sevi un arī pret visu apkārtējo!

Cilvēks nav dabas pavēlnieks!

Albumā "Samtainā tumsa" piecu skaņdarbu saknes rodamas Dienvidamerikas cilšu etnomūzikā. Rietumu civilizācijā ilgu laiku valdījis uzskats, ka šīs ciltis – tie ir mežoņi, kurus nepieciešams civilizēt. Tas arī ticis darīts, sākot no misionāriem un skolām un beidzot ar vakcinācijām un mūsdienu materiālajiem labumiem – piemēram, mobilajiem tālruņiem.

Bet vai ir kādas vērtības, kuras mēs savā attīstības ceļā esam pazaudējuši, un tagad varētu atkal mācīties no viņiem?

"Viennozīmīgi! Tas, ko es pati pieredzēju, esot kopā ar šo cilšu pārstāvjiem Peru džungļos – redzot viņu spēku, nodomāju: mēs, Rietumu cilvēki, tik ļoti sevi nošķiram un izolējam no Mātes Dabas – mūsos vairs nav pietātes un cieņas pret to, un nav arī pārliecības, ka esam daļa no visa dzīvā, ka esam daļa no tā, kas ietekmē visu dzīvo radību. Daudzu cilšu pamatā ir cieņa un pietāte pret Māti Zemi. Tā ir dzīva dvēsele, kas jāciena un jāmīl, un arī tu esi daļa no tās, nevis kaut kas atdalīts un pretējs."

Ironiski, ka padomju laikos gan bija teiciens, ka cilvēks ir dabas pavēlnieks. "Jā, bet tā noteikti nav mana pārliecība. Māte Zeme ir mūsu lielā mamma," strikti saka Leila.

Mugams – tiekšanās pēc Dieva un saules

Leila, kuras tētis ir azerbaidžānis, apguvusi mugama dziedāšanu, šo žanru pat studējot Azerbaidžānas konservatorijā. Kas īsti ir mugama dziedāšana?

"Pati mugama dziedāšana ir izsena tautas klasiskā mūzika, bet ne tajā izpratnē, ko saprotam ar akadēmisko mūziku," skaidro mūziķe. "Azerbaidžāņu klasiskā jeb pamatmūzika, no kuras radušies visi pārējie mūzikas žanri, kas pašlaik pastāv Irānā, Azerbaidžānā un visā šajā reģionā, ir tradicionālā mūzika.

Tā ir ļoti dziļa, sena mūzika, kura raisījusies cauri reliģiskajiem pielūgsmes brīžiem, tā ir tiekšanās pēc Dieva, tiekšanās pēc saules. Mugams ir tradīcija, kas atnākusi līdz mūsdienām nevis caur notīm vai papīriem, bet no mutes mutē, no šo zināšanu nodošanas nākamajām paaudzēm.

Lai apgūtu mugama dziedāšanu, Leilai nācies lauzt daudzus priekšstatus – arī par džeza dziedāšanu, ko apguvusi šeit, Latvijā.

"Jā, kad ierados Azerbaidžānā un satiku savu skolotāju, es apsēdos un domāju... Pagātnē šo mūziku drīkstēja izpildīt tikai vīrieši un tikai mūsdienās tur ļauj iesaistīties arī sievietēm – tagad jau tas ir līdzvērtīgāk, bet agrāk tā nebija. Un tad nu es tur apsēžos, kaut ko mēģinu uztvert, ko man skolotājs nodzied – jo viņš nodzied, un tas ir jāatkārto. Toņu daudzveidība viņiem ir daudz plašāka, nekā mums ir mācīts. Lai nodziedātu to mikrotoni, man jāļauj sev skanēt "šķībāk". Tāpēc vajadzēja atmest solfedžo teoriju, ko esmu iemācījusies Rietumos."

Īsto balsi meklējot

Leilas pirmie ieraksti saistāmi ar popmūzikas žanru un apvienību "Borowa MC", tomēr pēdējā laikā viņa pievērsusies nekomerciālajai mūzikai un sadarbojas ar latviešu etnomūziķiem.

"Dziedāšana man vienmēr gājusi paralēli iekšējiem pārmaiņu procesiem," neslēpj dziedātāja. ""Borowa MC" bija ļoti sen – biju visai jauna, vēl nezināju, ko un kā gribu izpausties mūzikā. Nedaudz uzturoties tajā vidē, sapratu, ka tā īsti nav mana.

Ar aizlūgumu esmu meklējusi, kas ir mana īstā balss, kas ir mans patiesais vēstījums, ko vēlos caur mūziku un balsi nodot cilvēkiem, lai tas ir pa īstam. Tā arī esmu nonākusi līdz tam, kur un kas esmu šodien.

Tajā pašā laikā Leilas radošais ceļojums bijis ievērības cienīgs notikums, jo "Borowa MC" bija drosmīga grupa, kas latviešu popmūzikā savulaik ieveda līdz tam vien šlāgerī un etnomūzikā dzirdēto latgaliešu valodu. Kā šodien klājas latgaliešu valodai?

"Kā novērotāja no malas varu teikt, ka latgaliešu valoda daudz pārliecinošāk ienāk populārajās radiostacijās un tiek kultivēta, un man par to ir liels prieks, jo tā ir ļoti skaista valoda," teic Līvānos dzimusī Leila. "Man arī pašai prieks ik pa reizei uzdziedāt latgaliski un sajust savas mātes asinis caur šo valodiņu."

Dziedāt drīkst visi!

Albumā "Samtainā tumsa" Leilai instrumentālo pavadījumu nodrošinājuši Viesturs Melders un Laura Melne:

Tie ir divi brīnišķīgi cilvēki – kad radu kaut ko, man pats svarīgākais sākumā ir cilvēcīgais aspekts, tad jau arī mūzikā saskan!

Interesanti, ka albumā dzirdama arī augu šamanes un mistiķes Inin Nini jeb Ineses Indānes balss.

"Inin Nini pienesums bija ne tikai caur atnestajām dziesmām – man prieks, ka viņa uzdrīkstējās arī tās iedziedāt! Tie ir maigi un mīļi glāsti ar vārdiem jeb iemidzināšanas, modināšanas un dziedinājuma vārdi, ko viņa radījusi tieši šim albumam."

Agrāk pastāvējis uzskats, ka labi dziedāt nozīmē dziedāt nevis tehniski tīri, bet dziedāt no sirds, tagad tas nedaudz ir mainījies.

"Es pat neteiktu, ka tas ir mainījies," prāto Leila. "Drīzāk jau Rietumu pasaulē pieņemts, ka dziedāšana atļauta tikai ekskluzīviem cilvēkiem, kuriem ir labākas iespējas, lai to praktizētu un attīstītu. Taču pats būtiskākais jau no seniem, seniem laikiem ir pārliecība, ka katrs cilvēks dzied. Kad cilvēkam vēl nebija vārdu, nebija valodas, bija dziesmas un izpausmes caur skaņām, bija necenzētā ļaušana sev skanēt. Ciltīs un dažādās kultūrās, kur šīs tradīcijas tiek koptas, sadziedāšanās un dziedāšana ir pilnīgi dabiska aktivitāte, ko cilvēks atļaujas darīt. Nav svarīgi, vai tas skan šķībi vai precīzi – tava dvēsele vienkārši dzied! Es tiešām iestājos par to,

es vēlos, lai cilvēks ļautu sev vairāk skanēt un priecājos, ja cilvēki tam ļaujas. Dziedātājs nav profesija, dziedāt drīkst visi! Tas nav kaut kas ekskluzīvs, ko drīkst darīt tikai uz skatuves!

Etnomūzika kā neizsmeļams avots

Etnomūzika Latvijā šobrīd sakuplojusi kā vēl nekad – to var dzirdēt gan stadionos un meditācijās, gan hiphopā un džezā. Vai etnomūzika ir modes lieta vai tomēr neizsīkstošs avots, no kura var smelt, smelt un pielāgot šim laikam?

Domāju, ka tas nudien ir tāds neizsmeļams avots. Būsim godīgi – no kurienes tad nāk visi mūzikas žanri? Tie sakņojas etnomūzikā, tradīciju mūzikā. Visam, kas tagad ir iznācis augšpusē, pamatsakne tik un tā ir dziļi jūtama,

saka Leila. Vaicāta, kas tagad viņas dzīvē aktuāls, mūziķe labprāt atklāj:

Vienmēr gribas fokusēties nevis uz to, ko nevaru mainīt, bet uz to, ko varu mainīt. Pat ja laiki ir grūti, vienmēr sev pajautāju – kas ir tas, ko šodien varu izdarīt, lai būtu labāk? Ko varu izdarīt, lai pati būtu labāka? Tas ir tas, ar ko, manuprāt, ir būtiski iet un dzīvot šajā pasaulē arī cauri grūtajiem laikiem – aizlūdzot un vienkārši no sirds ticot, ka būs labāk.

"NeFormātā" izskan LeilAli albuma "Samtainā tumsa" skaņdarbi "Invocation of Dreams", "Mother Earth's Lullaby", "Lullaby from the Soul os South" un "Lullaby from the Soul of North".