Lai arī mūsdienās kulta grupas statuss bieži vien tiek devalvēts, to piedēvējot pat ļoti populārām mūziķu apvienībām, kulta grupas būtība paģēr tās atpazīstamību un nozīmīgumu šaurā ļaužu lokā.

Par to, ka rokgrupa ŽIDRŪNS atbilst kulta grupas statusam, man kļuva pilnīgi skaidrs pēc 24.jūlijā izskanējušā grupas atvadu koncerta, kam bija dots nosaukums "Židrūna pārmaiņu svētki" - līdz tam neizmantotā Rīgas brīvdabas lokācija Sporta ielas kvartālā bija pārpildīta ar klausītājiem, kas ŽIDRŪNA dziesmas ne tikai dziedāja līdzi, bet burtiski izdzīvoja.

Tiesa gan, šī saruna ar grupas solistu Klāvu Kalnaču tapa vienu dienu pirms koncerta, līdz ar to jautājums par ŽIDRŪNA kultu izpalika, tomēr aprunājāmies par mūziķu sadzīvošanas recepti un semikola likšanu, par to, kā ir būt ŽIDRŪNA klausītājam un kā - mūziķim, radošo latviešu mūziku, "stikla griestiem" un mūzikas vides izmaiņām, kā arī dzīvi provincē un Klāva iecienītākajām Latvijas vietām.

Sarunu ar dziesmām klausieties ierakstā, ieskatam dažas Klāva Kalnača atziņas:

Mēs grupā nejūtamies, ka tas ir pēdējais koncerts, bet jūtam, ka nevar pavilkt, jo mēs gadu pusotru esam darbojušies divos ātrumos - es no sava attāluma piebraucot (uz mēģinājumiem) īsti netieku līdzi.

Mēs gribam darboties augstākajā līmenī un ja tu jūti, ka dari uz puskāju, sēdi uz puskrēslu, tad ilgstoši tas nebūs labs variants un ar laiku to manīs arī cilvēki no malas...

ŽIDRŪNU kopā tur tas, ka katram ir iespēja pienest savu lietu...

Grupa ir arī tāda kā "mans cave" jeb vīriešu ala, kur var tā pausaudzīgi parunāties, tas ir tāds "tusiņš grūstiņš" kopā ar mūziku. Kopā arī tur tas, ka grupā katrs attīstās savā gultnē un var bagātināt tevi ar līdz tam nedzirdētu mūziku vai sadzīves lietām, par kurām tu neko neesi zinājis.

Tomēr visvairāk kopā tur pēc koncertiem atpakaļ saņemtais - tas ir tas, ar ko tu brauc mājās un stundu pusotru domā pie sevis, tā labestība un atbalsts no cilvēkiem, kad tu redzi, ka ļaujās tai mūzikai...

Mes savu klausītāju tomēr ļoti izaicinām - vienas dziesmas laikā var nomainīties četri pieci tempi, tas ir skaļi, tas ir neviegli - būt klausītājam un tas ir apbrīnojami, ka viņi nāk, jo viņi tiek pārbaudīti gan fiziski, gan garīgi, viņi tiek arī intelektuāli izaicināti - un tomēr viņi turpina nākt...

Man ļoti svarīgi ir dziesmu teksti, lai tie nav, kā Skalbe teica - vientiesīgās ziņģes, lai cilvēki nevis izliekas mīļi un mazliet sērīgi - "atvasara, rudens, sirmums matos", bet lai īstumiņš mazliet vairāk ir.

Žanram tur nav nozīmes, galvenais, lai sajūt īstumu un lai tas īstums ir kvalitatīvi izpildīts...

"NeFormātā" izskan grupas ŽIDRŪNS dziesmas "Tomiņš", patiesā Rīgas kriminālstāstā balstītais "Ričuks", kā arī dziesmas ar Guntara Godiņa dzeju - "Varat cerēt" un "Grass".