Astoņdesmito gadu kulta grupa "Dzeltenie pastnieki" nesen klajā laidusi jaunu ierakstu - plati "Nepieklājīgā meitene".

Tiesa gan, jauno dziesmu skanējums var maldināt, jo tas ir tieši tāds pats kā kā astoņdesmitajos gados, kad grupas albumi sekoja viens otram apskaužami ātri!

"Tieši tāds jau arī ir šī albuma koncepts – tie ir veci ieraksti, kas izvilkti no trīsdesmit piecu gadu senas pagātnes, un uz tiem virsū arī taisīta mūzika," skaidro grupas līderis Ingus Baušķenieks.

"Uz šīs idejas āķa uzķērāmies pilnīgi nejauši, jo sākumā doma bija cita – taisīt albumu uz šajā gadsimtā veidotas improvizētas spēles un tad tur graizīt, līmēt, būvēt… Taču ātri sapratām – ideja jauka un interesanta, bet tās īstenošana prasītu nesamērīgi daudz laika un darba.

Pēkšņi ienāca prātā: mums taču ir lērums ar veciem ierakstiem, kas ir jau salīmēti, kur viss pamats ļoti labs un skaists, tikai skaņdarbs vēl nav ticis uztaisīts par dziesmu!

Diezgan pamatīgi šķirojām, jo materiālu tiešām ir daudz - iznāktu pat trīs albumi! Atlasījām, un jau pašā sākumā bija gatava albuma kompozīcija, jo apakšas jau izsaka intonācijas un noskaņojumu, kā tur viss kustēsies. Atlika tikai tās apdzīvot."

Jauns ķermenis ar pieaugušā galvu

Kāpēc gan Ingus Baušķenieks kā solo mākslinieks var reizi pa reizei izdot pilnīgi jaunu albumu (šeit saruna par albumu "Sentiment et melancholie"), bet "Dzeltenie pastnieki" izšķīrušies par labu vecajām iestrādēm, Ingus vārdiem runājot – apakšām?

Bija skaidri redzams, ka šodien veidotā mūzika iznāktu tāda šļaugana – vecums nenāk viens...

Taču šeit apakšā ir jauna cilvēka ķermenis (mūzika) ar pieauguša cilvēka galvu (tekstu) – kombinācija ļoti laba, vai ne?

"Vilcieni naktī" ar Hardija Lediņa vārdiem. "Bez sniega" ar Jura Boiko tekstu. Rindas nāk no tiem pašiem astoņdesmitajiem, kad Boiko un Lediņš bija visīstākie underground mākslinieki un  tikai retais tolaik būtu ticējis, ka viņi reiz kļūs par tādiem atzītiem klasiķiem, par kādiem viņus uzlūkojam šodien.

Vai seno tekstu meklēšana Ingū raisīja arī kādas pārdomas par laika pārbaudi un to, kā viss mainās?

"Viennozīmīgi! No otras puses, daļu tekstu es jau arī tajos laikos biju redzējis, tikai nebijām tos ņēmuši un izmantojuši. Bet pie tādas padziļinātas apskatīšanās to kvalitāte ir ļoti, ļoti augsta. Biju izskatījis visu, kas ir Laikmetīgās mākslas centrā – varējām izvēlēties no apmēram astoņdesmit tekstiem, kurus šķirojām, kamēr noapaļojāmies uz divdesmit pieciem. Stāvēja vesela čupiņa pa rokai... Darbojāmies trīs reizes nedēļā pa divām stundām apmēram gadu: piecdesmit divas nedēļas reiz trīs – tātad simtu piecdesmit piegājienu apmēram! Darīšana bija diezgan ilga un pamatīga," stāsta Baušķenieks.

Cenzūras žņaugos

"Dzeltenajiem pastniekiem" padomju cenzūras auksto dvašu nācās izjust pēc pilnas programmas: par publiski atskaņojamām tika apstiprinātas vien pāris dziesmu, arī pāris oficiālajās - Radio un "Melodijas" ierakstu studijā grupas mūzika ieskaņota netika, tālab oficiālu ierakstu izdošana gāja secen, un arī radio un televīzijā pastnieki līdz zināmam laikam neskanēja.

Vaicāts, cik viegli nācās pieņemt pagrīdes muzicēšanu, Ingus šodien nopūšas:

Ar grūtībām, protams...

Kad bijām jau otru albumu ("Man ļoti patīk jaunais vilnis") ierakstījuši, man likās – tajā viss ir tik ļoti labā kārtībā, ka šī nu gan būs pēdējā reize, kad mēs bez kārtīgas studijas pa mājām rakstāmies, bet izrādījās savādāk...

Vai dzelzs priekškars, kas Latviju savulaik atdalīja no pasaules norisēm, ir ietekmējis arī klausītājus, kuru jaunība pagāja padomju laikā?

"Mūsu aprindās, kurās dzīvojāmies, jaunās plates nonāca dažus mēnešus pēc to izdošanas," atminas Baušķenieks. "Drīzāk kritiski var paskatīties uz to, ka ne jau viss diapazons nonāca līdz šejienei – nonāca kas tāds, kas bija plaši pazīstams: PINK FLOYD, QUEEN, tomēr tādām drusku smalkākām lietām esmu pabraucis garām. Vēl otra lieta – jau minētais Hardijs Lediņš, kā tagad saka, bija visīstākais influenceris, tieši no viņa es uzzināju, kas ir Džons Keidžs un tamlīdzīgi.

Kad parādījās jaunais vilnis – kaut vai THE POLICE, piemēram, ievēroju, ka šī stila mūziku lielākā daļa cilvēku pieņēma ar lielu kavēšanos. Jo – kamēr ir bļaujamroks, viss skaidrs. Arī ar popmūziku viss ir skaidrs.

Jauno vilni cilvēki īsti nesaprata, un ar to, manuprāt, izskaidrojams, kāpēc diezgan daudz nesaprašanas savulaik bija attiecībā arī uz DZELTENO PASTNIEKU muzicēšanu.

Pilsētas cilvēks pavasarī

Ingus Baušķenieks ir izteikts pilsētas cilvēks – taču vai arī viņam ir mīļākais gadalaiks?

"Pilsētā gadalaikus var sajust no tā, kad attaisa āra kafejnīcas – tās, uz kurām eju Ģertrūdes ielā. Man ļoti, ļoti patīk dzīvot centrā un es galēji negribētu dzīvot kaut kur citur! Brīžiem ir ļoti vajadzīgs tas, ka tu izej uz ielas un apkārt ir cilvēki...

Protams, pavasaris man patīk visvairāk.

Varbūt jocīgi skan, bet man patīk visas tās suņu kakas, kas lien ārā tad, kad sniega kupenas sāk kust un sniegs kļūst arvien melnāks un mazāks.

Tad tur nāk ārā viss papildu saturs, kas tajā bijis. Daudzi rauc degunu un saka – fui, bet manā uztverē tas tikai parāda to, ka pavasaris nāk!

Februāris man gandrīz vai ir tāds kā mīļākais mēnesis – it kā vēl nemaz nav tā pavasara, bet ir skaidri zināms, ka tas būs, ka tas ir priekšā! Maijā ir citādāk – ir jau baigi forši, bet tepat jau Jāņi un rudens, un tad jau nāk arī tie tumšie ziemas vakari."

Pēdējais analogais cietoksnis

Kādā intervijā minēts, ka Ingus ierakstu studija "Bicycle Records" ir teju pēdējais analogā ieraksta cietoksnis Latvijā, kur mūzika tiek rakstīta magnetofona lentē un pat ieraksta graizīšana un stiķēšana notiek nevis datorprogrammā, bet griežot un līmējot lenti.

"Manā sistēmā ir tā, ka mikss rodas tajā brīdī, kad notiek ieraksts – tas ir ļoti saspringts un ātrs process," skaidro Baušķenieks. "Jāraksta ir no pirmā brīža, un tu nekad nevari zināt, kurš brīdis būs bijis īstais – bet iznāk tā, ka rezultāts tiek iegūts ātrāk, nevis lēnāk.

Pat magnetofona lentes tīšanas laiks ir labs ar to, ka zemapziņai tiek dota iespēja mazliet pastrādāt – tā netiek nemitīgi dzīta ar pātagu uz priekšu un šādi tā ik pa laikam dabū atgūties.

Cits mirklis kosmosā

"Pagājušajā gadā ar "Pastniekiem" nospēlējām rekorddaudz koncertu – trīspadsmit. Tā nekad nav bijis!” iesaucas Baušķenieks un pārsteidz, sakot, ka koncertēšana ne mazākajā mērā neesot viņa aicinājums:

Personīgi man koncertēšana ir viens vienīgs un ļoti liels apgrūtinājums, jo mans aicinājums ir radīt ko jaunu, bet koncertā notiek it kā tāda atspēlēšana.

Par to, ka tā gluži nav, aizdomājos tikai pērn – galu galā, arī teātrī režisors iestudē izrādi, bet nav taču tā, ka izrāde pēc tam nebūtu radošs process! Katrreiz ir cita situācija, cits mirklis kosmosā, citi cilvēki publikā, un katrreiz kaut kādā nozīmē tu to izrādi taisi dzīvu!

Mēs šausmīgi ilgi šiem koncertiem bijām gatavojušies, kādos trīsdesmit mēģinājumos tikušies. Lai gan – tie tāpat īsti neko nenozīmē, jo visu parāda tikai atbildīgā situācija: kad esi uz skatuves, visas lietas uztver daudz skaidrāk."

Baušķenieks atzīstas, ka pašreiz viņa prātu nodarbinot jauna albuma ideja, taču vienlaikus par to esot arī diezgan bažīgs: "Laikam tā ideja man ienāca prātā sliktā Mēness dienā, bet… ir doma par jaunu albuma konceptu! Nav tā, ka tagad nu ņemšu pārējos divus albumus no astoņdesmitajiem, bet mazliet tā jaunā ideja sasaucas ar šo domu."

Janvāris ir mēnesis, kad vēl joprojām varam vēlēt laimes Jaunajā gadā - kā skan Ingus novēlējums visiem "NeFormāta" klausītājiem?

Mans novēlējums – lai "NeFormāts" skanētu divas reizes nedēļā, nevis tikai vienu!

Raidījumā izskan grupas DZELTENIE PASTNIEKI albuma "Nepieklājīgā meitene" dziesmas "Vilcieni naktī", "Bez sniega", "Kāpurs teica", "Pieci ali divatā" un "Kad noriet saule", kurā galveno lomu spēlē Uģa Vītiņa saksofons.