Mūžīgais ģeogrāfs. Cilvēks, parādība, mīkla. Mākslinieks. Tā pats sevi dēvē par dziesminieku dēvētais Imants Daksis.

2018. gada septembra nogalē klajā nācis viņa jaunākais un, šķiet, arī skarbākais albums: “Ass” ir stāsts par vistumšāko dzīves noslēpumu – pašdestrukcijas brīnumu, ļaušanos iznīcinošai ekstāzei, sakāpinātai baudai, kas cilvēcisku būtni noved atkarības gūstā, kur skaudra cerība brīžiem robežojas ar galēju sabrukumu. Šis ir stāsts, kura robežas radām mēs paši.

Kopā ar Imantu ierakstā piedalījies Matīss Runtulis (elektriskā ģitāra, taustiņi), Krišjānis Bremšs (sitaminstrumenti), Miķelis Vanags (elektriskā ģitāra), dziedātāja Evija Vēbere un arī Latvijas elektroniskās mūzikas veterāns Andris Indāns (taustiņi, elektroniskā ritma aranžija, skaņu režija, plates, lauka ieraksti), kurš vienlaikus ir arī šī albuma producents.

Andris Indāns: Imants ir kā Latvijas Deivids Bovijs

“Šis visādā ziņā ir smagākais albums manā producenta karjerā un savdabīga atgriešanās pie postpanka, ar ko 90. gadu sākumā nodarbojos "TornisRec". Vispirms depresīvajā 2016./2017. gada ziemā ierakstījām Imanta akustiskās ģitāras pamatus, tad pirmo reizi arī Imanta balsi, kas laika gaitā vairākkārt tika pārdziedāta.  Pēc tam kopā ar Matīsu Runtuli, kurš ir autors lielākajai daļai elektrisko ģitāru un taustiņu partiju, devāmies uz maniem laukiem – Pienotavu, kur eksperimentējām. Visa 2017./2018. gada ziema pagāja, rakstot un maisot neskaitāmus slāņus, līdz pavasarī, spēku izsīkumā, pametu vecās Gassound studijas telpas un gandrīz pabeigto albumu…”

Šādu atzīšanos sociālajā vietnē Facebook paudis albuma producents un mūziķis Andris Indāns. Intervijā “NeFormātam” viņš klusi atzīstas, ka pagaidām šo albumu neklausās: “Jebkādus spriedumus varēšu izdarīt pēc kāda laika...”

Vaicāts, kāpēc gan jāklausās šāda veida mūzika, kuru par gaišu nosaukt grūti, un ko gan pats tajā atrod, Indāns atzīst: “Nedomāju, ka visa pasaule sastāv tikai no vieniem vienīgiem jautrīšiem – tie ir tikai daži, kuriem dzīve paiet jautri un bezrūpīgi.”

Un kas, viņaprāt, ir Imants Daksis?

Publiski ēterā es diez vai pateikšu, kas ir Imants – viņš ir visi tie tēli, kas ir viņa dziesmās. Tomēr plašākai publikai saprotamāks būs salīdzinājums ar Deividu Boviju.

Godīgs pret sevi

Beidzot jūtos padarījis ilgi veikto darbu. Vairāk vai mazāk esmu panācis to, ko gribēju, bet nekad jau nestāvu uz vietas – dodos tālāk,

pēc albuma “Ass” klajā nākšanas savas izjūtas formulē pats Imants Daksis.

Kā kuģi nosauks, tā tas peldēs – vēsta paruna. Albuma nosaukums angļu versijā ir "Self Destructive" jeb pašiznīcinošs, arī dziesmā "Ass" ir rindas "... un tev sāpēs, jo es esmu ass", tāpēc šķiet, ka ir skaidrs, kura no abām latviešu vārda ‘ass’ nozīmēm albuma nosaukumā izmantota. “Taisnības labad jāsaka, ka vārds ‘ass’ iekodēts divās dziesmās. Albuma nosaukumam ir vairākas nozīmes – ass kā žiletes vai naža asums, bet tajā pašā laikā ir arī dziesma “Es ģībstu”, kur konkrēti pateikts: Baigs ir šis laiks, / bet es esmu ass. Ass, ap ko viss griežas,” skaidro mūziķis.

Taujāts, vai pats būtu gatavs albuma reklamēšanas nolūkos stāstīt par savām atkarībām un mīlestībām arī kādam no preses izdevumiem, Imants neslēpj, ka to ir darījis, turklāt ne reizi vien. “Bijušas vairākas intervijas, un pēdējā šāda veida saruna bija ar skaidriem noteikumiem no manas puses – ka runāju to, ko gribu runāt, un esmu atklāts – saku to, ko domāju. Pēc intervijas meitene no žurnāla uzrakstīja man brīnišķīgu vēstuli, kurā atzinās, ka esmu ļoti viņu iedvesmojis, bet sarunu tādā formā publicēt neesot iespējams...

Ar šo gribu teikt, ka esmu atvērts jebkam, taču tikai tad, ja varu būt godīgs pret sevi...

Mūžīgais ģeogrāfs ar zvaigznājiem acīs 

Divās dziesmās – “Zvaigznāji acīs” un “Idiots” – dzirdama arī īpatnējā vokāla īpašnieces Evijas Vēberes balss: “Ideja, ka varētu skanēt arī otra – meitenes balss, dzima spontāni. Skatījos, kādas ir iespējas, jo man ir ļoti nopietna attieksme pret sieviešu balsīm – reti kura mani spēj līdz galam apmierināt. Piedāvāju Evijai, viņa atsaucās. Kad ierakstījām dziesmu “Zvaigznāji acīs”, vēl turpat studijā tikpat spontāni ienāca prātā – kā būtu, ja viņa piedziedātu arī “Idiotā”? Iznāca forši!”

Dziesma “Idiots” rosina uz kustību un arī skaņdarbs “Cilvēks uz ielas” raisa asociācijas ar pagrīdes deju zāli... “Jā! Man patīk, ka albums ir dažāds,” iesaucas Imants Daksis. “Man patīk, ka te ir gan kaut kas no roka, no deju mūzikas, bet kopīgais un saliedējošais ir postpanka elements.”

Uz jautājumu, vai piederības izjūta kādai Latvijas subkultūrai pašam ir aktuāla, mūziķa atbilde ir strikta: “Teikšu ļoti konkrēti: esmu mūžīgais ģeogrāfs, mākslinieks, cilvēks, parādība, mīkla un tā tālāk.

Jebkura subkultūra mani interesē tiktāl, cik aktuāla ir enerģijas apmaiņa ar to.

Esmu spēlējis tehno un piedalījies “Skaņu mežā”, esmu dziedājis postfolka kgrupā “Pērkonvīri”, tagad dienaskārtībā ir sintīpopa projekts "The Bubble Gum Explotion". Bet nekur nepazūd arī Imants Daksis, kurš dzied akustiskās ģitāras pavadībā, ritmu piesitot ar kāju.

Tā vien šķiet, ka smagāka un tumšāka mūzika šodien ir mazāk pieprasīta nekā pozitīvās dziesmas, kas bieži vēsta par neko. Imants sliecas domāt, ka tā gluži vis nav: “Mana pieredze rāda, ka cilvēkiem ir ļoti dažādas prasības – ir daudz jaunu cilvēku, kuriem patīk un kurus iedvesmo tieši tā mūzika, kuru varam saukt par tumšāku. Mani pašu pusaudža gados iedvesmoja ne jau nu tā pati dzīvespriecīgākā mūzika – varēju justies laimīgs pēc Joy Division vai The Cure noklausīšanās.”

Un cik daudz dziesmas “Burvis” pašnāvnieciskajā noslēgumā ir no paša Imanta Dakša? Dziesminieks atbild līdzībās:

Kāda literatūras pētniece nesen stāstīja – skatot dažādus arhīva materiālus un lasot rokrakstus, viņa secinājusi, ka Rainis esot bijis ļoti suicidāls cilvēks. Taču viņu pie šīs dzīves saistījis kas ļoti būtisks, ko viņš arī ielicis savā daiļradē.

Toreiz un tagad 

Pirmais Imanta Dakša solokoncerts datēts ar 2003. gadu – kas, viņaprāt, kopš tā laika mainījies Latvijas mūzikas dzīves ritējumā? “Atmosfēra. Tendences. 2000. gadu sākumā Latvijā bija parādījies jaunais underground vilnis, kura izpausmes sasaucās ar tā brīža pasaules un rietumu mūzikas tendencēm. Šobrīd ir dažādas mazas subkultūras un popmūzika. Otra lieta –

mūzikas patēriņš kļuvis bezpersoniskāks: mūzika vairāk spēlē fona lomu, pateicoties tās pieejamībai, kvantumam, arī tam, ka paviršāka kļuvusi arī attieksme pret klausīšanās tehniku.

Bet esmu novērojis, ka tieši šobrīd ienāk nākamā paaudze – jaunieši līdz 20 gadu vecumam, kuriem atkal sāk interesēt mūzika kā jēgas nesēja un dzīves sastāvdaļa. Mūzika, kas piepildīta ar sajūtu.

Dzīve ārpus “Ass”

Šobrīd Imants Daksis strādā pie vēl diviem projektiem, kas paģēr krietnu koncentrēšanos. Viens no tiem ir sintīpopa trio "The Bubble Gum Explotion", kas top sadarbībā ar Matīsu Runtuli. “Tu esi mans vergs! Tā ir influence numur viens, kas ņemta no 90. gadu intīmreklāmām. Mums ir vesels repertuārs,” stāsta mūziķis.

Otrs projekts ir nesalīdzināmi nopietnāks:

Tas būs veltījums Latvijas brīvības cīņu simtgadei, kur manas dziesmas tiks aranžētas tautas instrumentiem, koklēm un kontrabasam. Daļa dziesmu būs jaunas, un gatavs šis projekts taps uz nākamo gadu. Kā es pie sevis to saucu – cikls “Dziesmas par karu” un tās vēstīs gan par vēsturiskām peripetijām, gan ikdienas norisēm.

Un kuri kultūras dzīves notikumi ir tie, kuri beidzamajā laikā atstājuši pēdas Imanta Dakša kultūrpieredzē un emocijās? “Pirms kāda laika “Arsenālā” biju uz Visvalža Ziediņa pēcnāves izstādi – tika izstādīti visi šodien pieejamie darbi, kurus mākslinieks radījis dzīves laikā. Viņam taču nebija nevienas izstādes – savulaik Ziediņš bija tikpat kā nezināms. Man ļoti simpatizēja pats notikums – ‘pēcnāves izstāde’. Otrkārt, uzrunāja paši darbi. Līdz ar to, ka pats nodarbojos arī ar vizuālo mākslu un šobrīd plānoju izstādi, tās bija ļoti patīkamas izjūtas. Arī otrs spilgtākais notikums bija izstāde – Gustavs Klucis, un arī “Arsenālā”.”

Visbeidzot, kā skan mūziķa novēlējums mums visiem Latvijas simtgadē?

Esiet radoši un nebaidieties būt dažādi!

"NeFormātā" izskan Imanta Dakša albuma "Ass" dziesmas "Ass", "Idiots", "Cilvēks uz ielas", "Burvis" un "Zvaigznāji acīs".