Divdesmit pirmajā „NeFormātā” mēs iepazīsimies ar kādas grupas albumu un te jāpiebilst, ka šī nav parasta grupa un arī albums nebūs nekāds parastais, bet gan debijas albums, kurš ir iznācis ne vairāk, ne mazāk, kā trīsdesmit gadus pēc grupas dibināšanas. Vēl jāpiebilst, ka šī grupa kā Fenikss no pelniem atdzima pēc divdesmit divu gadu klusēšanas, savus fanus 2015.un 2016.gadā iepriecinot ar koncertiem un pirmajos klausītāji dziesmu vārdus zināja labāk par šo dziesmu vārdu autoru un solistu Ritvaru Dižkaču.

Nebūs pārspīlēts, ja es teikšu, ka Ritvars ir astoņdesmito/deviņdesmito gadu mijas jauniešu ikona – viņa vārdi skanēja JUMPRAVAS grāvējos, bet viņa balss dažus gadus skanēja grupā AURORA, kuras stāsts 1992.gadā beidzās ar Ritvara aizbraukšanu uz Kanādu. Tomēr AURORAS sešarpus dažādās studijās ierakstītās, bet tā arī vienā albumā nekad neizdotās dziesmas turpināja dzīvot, fantāzijām par AURORAS atkalapvienošanos uzplaiksnot brīžos, kad par atgriešanās koncertiem paziņoja JAUNS MĒNESS vai DZELTENIE PASTNIEKI.

Iespējams, ka tieši AURORAS koncertu panākumi īsam muzikālas tuvības brīdim rosināja arī NEJAUTĀ puišus un kaut kur jau klīst runas par NEJAUTĀ plati, bet šai raidījumā goda vietā būs AURORAS plate „Alma” ar desmit dziesmām, starp kurām ir ne tikai jau zināmās dziesmas jaunās versijās, bet arī pilnīgi jaunas dziesmas, ko šai raidījumā arī klausīsimies. Te jāpiebilst, ka platei komplektā nāk līdzi arī kompaktdisks, kurā ir vairāk dziesmu, jo tajā ir iekļautas astoņdesmito/deviņdesmito gadu mijā ierakstītās dziesmas, kuras mēs mīlam un joprojām atceramies.

Kas tad ir šie mēs? Tas esmu es, lai gan tā arī neatceros, vai savos tīņa gados biju uz kādu no retajiem AURORAS koncertiem, un tie būs raidījuma viesi – jurists Uldis Zemzars un dīdžejs Ingus Viklis, kas dalīsies savās atmiņās un iespaidos par AURORU. Bet raidījuma sākumā dzirdēsit Jāni Dubavu – viņš ir AURORAS ģitārists, viņa studijā "Skan" šis albums ir ierakstīts un bez viņa enerģijas un organizatora talanta AURORA nekad nebūtu atkalapvienojusies:

Par mūziku es interesējos, cik ilgi sevi atceros, es tomēr esmu no roka galvaspilsētas Liepājas, mans tēvs bija jūrnieks un tolaik viņš man veda visādus kontrabandas ierakstus – THE POLICE un citus. Ģitāru es sāku spēlēt kādos 14, 15 gados - bija baigi interesanti plus vēl visa tā Liepājas virtuve, bet tad sekoja dienests padomju armijā. 1987.gadā es atgriezos no "krieviem" un paliku Rīgā, kaut ko bakstījos, bakstījos, un tad man teica, ka ir tāda grupa AURORA, kas jau kādu gadu spēlē, ir izdevusi dažas dziesmas un ka viņiem ir vakanta ģitārista vieta.

Nu lūk, kādā 1988.gada dienā es tiku uzaicināts uz noklausīšanos, kas notika Vecrīgā, Kaķu mājas sestajā stāvā, jo AURORAS tālaika bundzinieka Edgara draudzenes mamma bija Kaķu nama direktore, un tur augšā bija tāda jumta zālīte. Es atnācu ar savu balto „Fender Stratocaster”, mēs tur bišķi pagrabinājām un tad Ritvars Dižkačs sev raksturīgā manierē teica:

būs labi, derēs, galvenais - necenties spēlēt šausmīgi daudz nošu un šausmīgi smalki!

Tā tas viss arī sākās, bet to, ka mēs Kaķu namā mēģinājām, to pamanīja diezgan daudzi, jo mūzika skanēja pāri Līvu laukumam un mūsu draugi un atbalstītāji jau tolaik tur apakšā nāca "tusēt”. Tad sekoja dažādi vēsturiski pasākumi - „Roks par neatkarību”,  Dzirksteles koncerts Dzintaros un vēl citi, lai gan man atmiņā ir palicis, ka 2015. un 2016.gadā mēs nospēlējām vairāk koncertus, nekā AURORAS pastāvēšanas sākumposmā.

Vai toreiz bija tāda sajūta, ka Ritvars dzīvo uz „robežas”? Protams, ka bija, vēl jo vairāk tāpēc, ka es pēc dienesta padomju armijā biju "tīrs" un narkotikas nelietoju. Kā grupas biedrs es to visu redzēju, tāpēc arī uzskatu, ka viņa lēmums emigrēt uz Kanādu bija pareizs, jo tas bija laika jautājums un Ritvara vairs nebūtu -

es nekad neesmu bijis piekritējs tiem īsajiem stāstiem ”dzīvo ātri, mirsti jauns”. Es vasarā braukšu uz Londonu THE CURE skatīties un man ir prieks, ka es viņus redzēšu, un man ir prieks, ka AURORA ir izdevusi debijas albumu!

Mums visiem ir ap piecdesmit, bet albums ir izdevies ļoti labs un vēl man patīk tas, ka bija tā pauze pa vidu, jo tā ir rokenrola īpatnība - ja tu dziedi visu mūžu, tad tev agri vai vēlu balss saites izstaipās, bet Ritvars tos 22 gadus bija klusējis, un tad, kad viņš atbrauca atpakaļ un sāka dziedāt studijā, bija sajūta, ka tas ir tas pats Ritvars kas toreiz, tikai bišķi druknāks...

 Vēl viena lieta - AURORAS, neteiksim varbūt skaļo vārdu fenomens, bet panākumi deviņdesmitajos bija saistīti ar to, ka mēs sākām spēlēt pilnīgi tukšā vietā, jo šai kategorijā nekā nebija – bijām mēs, bija ZIG ZAG, bija LINGA, kas bija nedaudz saprotamāki. Un laikā, kad cilvēkiem sāka rasties visi tie pirmsatmodas jautājumi, nāca Ritvars ar saviem spēcīgajiem tekstiem!

Ja mēs sāktu spēlēt šodien, es ļoti šaubos, vai mums būtu vairāk par kādiem simt sekotājiem feisbukā, jo mūzikas pārsātinājums šobrīd ir tāds, ka cilvēki ne tikai nenovērtē, bet arī neiedziļinās...

Es vairs neatceros, kurš to teica, bet tas bija viens no lielajiem māksliniekiem, viņš teica tā: „ja albums Tevi pirmajās 20 sekundēs nepaķer, tad Tu vienkārši pārslēdz nākamo, Tu nemaz nesāc iedziļināties”. Paldies Dievam, ka plates ir atgriezušās, jo tas nozīmē vienu lietu - lai uzliktu nākamo dziesmu, ir jāpieceļas no krēsla, jāpieiet pie plašu atskaņotāja, tad ir jāpārliek adata un šī iemesla dēļ varbūt vairāk cilvēku noklausās albumu līdz galam. Klausoties astoņdesmito gadu vinilus, es tos uztveru kā albumu kopumā, nevis kā tagad - izbliež vienu ”singlu” un jau skaitās mākslinieks. Es domāju, ka mākslinieks sākas no brīža, kad tu esi spējīgs koncertu nospēlēt, kad tevi nāk skatīties dzīvajā un ka tu esi spējīgs uztaisīt kaut ko vairāk par vienu dziesmu.

Tāpēc mani vienmēr mazliet ir kaitinājis, ka AURORA daudziem ir bijusi trīs dziesmu grupa - „Barjera”, „Sadauzītais bundzinieks” un „Fetišists”, tāda svētā trīsvienība. Es ceru, ka mums ir izdevies tagad pielikt klāt ceturto „Ko tu no manis gribi” – manā izpratnē šī dziesma ir tikpat laba kā deviņdesmitajos!

Šodien ir mēnesis apkārt, kopš AURORAS albums „Alma” ir pārdošanā. Protams, ka reakcija no cilvēkiem ir visdažādākā - un mēs diezgan daudz mūsu klausītāju esam satikuši, jo mēs pildām solījumu un tiem, kas mūs atbalstīja un pirka kreklus tūres laikā, tiem mēs albumu dodam par puscenu no veikala cenas. Jā, es pats jau pāri par simtu mūsu atbalstītāju esmu saticis un parasti ar viņiem arī aprunājos, un viedokļi ir diametrāli pretēji - vieni uzskata, ka nevajadzēja ar jauniem ierakstiem ņemties un vajadzēja vienkārši iespiest vinilā tos sešarpus deviņdesmito gadu gabalus un likties mierā. Otra kategorija – un tie ir ļaudis, kuru viedoklis man ir daudz interesantākas, uzskata, ka mēs esam baigie malači, ka esam saņēmušies jauniem ierakstiem – tā Aigars Grāvers ļoti atzinīgi izteicās par albumu, visu mīlētais Dambis (Raimonds Lagimovs) arī.

Manuprāt, mums ir sanācis diezgan labs sakausējumu starp deviņdesmito nihilismu un to, ko mēs tagad domājam un saprotam, jo jaunās albuma dziesmas ir rakstītas caur šodienas prizmu. Kad es pirmoreiz dzirdēju „Ko tu no manis gribi?”, man bija zosāda, godavārds, jo Ritvars viņu tā arī vienā piegājienā iedziedāja – praktiski no skicēm, mēs īpaši nemocījāmies ar tekstiem. Jā, visi dziesmu teksti (izņemot vienu, kurā izskan Aspazijas dzeja) ir Ritvara sacerēti – arī tām četrarpus vai piecām jaunajām dziesmām teksti tika rakstīti šeit uz vietas studijā ”on the fly”, kā angļi saka.

Par albuma skanējumu - bija dilemma, vai ķerties pie „Divām idejām” vai „Grūtas dejas ritmā”, kas kādreiz bija ierakstītas elektroniski ar sintezatoriem… Jā, tās astoņdesmito gadu beigu dziesmas bija ierakstītas atbilstoši tehniskajām iespējām, atbilstoši tālaika tendencēm, jo JUMPRAVĀ visi "slimoja" ar DEPECHE MODE, viņi gāja cauri šai fāzei un „Barjerā” tas viss ir dzirdams, jo tur taustiņus spēle Aigars Grāvers. Tomēr tiem klausītājiem, kas domā, ka AURORAI ir tāds skanējums kā dziesmā „Barjera” vai jau minētajā „Grūtas dejas ritmā”, ir jāsaprot viena lieta - Ritvars visu mūžu ir domājis, ka AURORA ir ģitārmūzikas grupa. Patiesībā tas skanējums, kādu Ritvars dzird savā galvā, noteikti ir mežonīgāks nekā tas, kas ir dzirdams albumā. Es pie sevis domāju, ka tāds kā stūrakmens AURORAS karjerā bija dziesma „Mazliet saules”, kas visspilgtāk raksturoja to, cik tālu mēs kā grupa gribējām aiziet prom no tā brīža „Mikrofona” aptaujas, lai mani atvaino tie cilvēki, kas šo aptauju veidoja, bet mēs nekad neesam bijuši nedz komerciāli, nedz tāda super populāra grupa Latvijas mērogā.

Es domāju, ka šis arī būs vienīgais AURORAS albums, jo es ļoti šaubos, vai mēs kaut kam vēl saņemsimies, Ritvaram gan ir visādi plāni kā solomāksliniekam, bet par tiem es nerunāšu.

Par koncertiem - pilnīgi noteikti būs, vismaz viens noteikti, varbūt pat divi, jo Salaspils dome mums piedāvā atbalstu, bet tas viss būs nākamā gada pavasarī, jo Ritvars ir Kanādā un dažādu iemeslu dēļ viņš šogad nebūs Latvijā. Vēl es gribēju pateikt – ja ir kāds, kuram ir krekls un kurš nav saņēmis AURORAS albumu, tad droši var griezties pie manis, Jāņa Dubava, studijā „Skan”, jo mums kaut kādas pāris lapiņas ar pircēju e-pastiem ir pazudušas pa visu to bardaku, kad Kalnciema ielas koncertā cilvēki pirka kreklus, tāpēc - ja kādam albuma vēl nav, droši zvaniet vai rakstiet, visu sarunāsim!

Uldis Zemzars, 43 gadi, darbojas jurisprudencē, grupas AURORA cienītājs no pašiem grupas pirmsākumiem.

Tai laikā ļoti populāra bija grupa JUMPRAVA, mēs visi sekojām grupas daiļradei un ap 1987.gadu viņu dziesmu teksti sāka mainīties – no „mākoņiem”, tādām saulainām un rožainām dziesmām, uz dziļi filozofiskām dziesmām, kuru zemtekstos bija pat politiski ziņojumi. Tad mēs centāmies saprast, kas ir mainījies, kas ir šo vārdu autors, un tad mēs uzzinājām, ka tas ir Ritvars Dižkačs un, protams, par viņu radās interese. Tolaik parādījās arī grupas ASOCIĀCIJU SEKTORS ieraksti (Aigara Grāvera un Ritvara Dižkača kopprojekts), šī lenta tika izplatīta no rokas rokā un mēs pirmoreiz izdzirdējām Ritvara Dižkača balsi. Tāpēc mēs bijām sajūsmā, kad uzzinājām, ka top grupa AURORA, kur līderis būs Ritvars Dižkačs - mēs jau iepriekš zinājām, ka tas būs kaut kas ļoti labs.

Un tad TV raidījumā „Varavīksne” mēs pirmoreiz redzējām videoklipu dziesmai „Barjera” – šī dziesma bija apstiprinājums tam, uz ko mēs cerējām un bija pat labāk, nekā mēs cerējām. „Barjerai” vispār ir vairākas versijas - gan koncertversija, gan tagad jaunā versija tādā lēnā izpildījumā, bet šī pirmā versija ir tāda īpatnēja - vēl joprojām tur nevar saklausīt, kā tur ir  iespēlēta ģitāra, jo dziesmā viss izklausās it kā elektroniski, tai pašā laikā ir jūtama arī dzīvo instrumentu klātbūtne un, protams, tas negatīvā uzfilmētais videoklips – iespaidīgi! Tad, protams, mēs gaidījām arvien jaunas un jaunas dziesmas - sekoja „Sadauzītais bundzinieks”, arī „Fetišists” un visas pārējās dziesmas.

Man bija iespēja redzēt AURORU "dzīvajā", tas bija vienā no Bilžu festivāla koncertiem, visdrīzāk 1990.gadā, kad tika visas šīs klasiskās dziesmas spēlētas. Un tad 1991.gada beigās izdevās pabūt vienā no pēdējiem AURORAS koncertiem - tolaik viņi pārsaucās uz 88 AURORAS, jo uzzināja, ka kaut kur Vācijā ir grupa ar identisku nosaukumu. Tas bija novembris, ļoti vēss laiks, un tas bija rokfestivāls Madonas kultūras namā, kur piedalījās ne tikai AURORA, bet arī grupas MONRO, HUSQVARN un Limbažu neatkarīgā grupa ONLY BLACK.

Vispirms nospēlēja ONLY BLACK un tad uzreiz nāca AURORA, un, man par pārsteigumu, visas grupas dziesmas bija angļu vai arī kaut kādā nesaprotamā valodā - Ritvars vienkārši izdziedāja kaut kādas frāzes, improvizēja ar angļu valodu, ar kādām citām valodām un skaņām! Acīmredzot, dziesmas bija tikai nesen sarakstītas un tām tika pielāgots vokāls, faktiski tām nebija teksta. Cik atceros, tās dziesmas man ļoti patika, tās bija AURORAS stilā un žēl, ka neviens tā arī nepaguva ierakstīt šo repertuāru…

Pēc kāda laika, 1992.gadā, es uzzināju, ka Ritvars Dižkačs ir devies uz Kanādu -  viss beidzies, kas būs un vai kādreiz vispār vēl kaut kas notiks ar šo grupu un vai nenotiks? Bet redz, gadi pagāja un grupa ir atgriezusies - un ļoti veiksmīgi, jo spēlē ne tikai vecās dziesmas, bet arī ieraksta jaunas un tās izpildījumā un stilā iet kopā ar veco repertuāru. Tāpēc nevar teikt, ka ir pagājuši gadi, viņi ir mainījušies un jaunās dziesmas iet kaut kādā jaunā virzienā, nē, tā ir tā pati AURORA, arī spēlējot šīs jaunās dziesmas. Platē un kompaktdiskā viena no labākajām ir RadioNABA „Latviešu mūzikas Top 10” pirmo vietu ieguvusī „Ko tu no manis gribi?”, ļoti laba dziesma ir „Divus metrus augstāk” - tā man patīk, jo tajā ir apvienota gan elektronika, gan dzīvie instrumenti. Starp citu,

Ritvars ļoti labi dzied un mums, latviešiem, viņš ir tas pats kas krieviem Viktors Cojs. Ja krievi saka ”Coj živ”, tad mēs varam teikt - Dižkačs dzīvs, tomēr nevis iedomāti, bet reāli dzīvs, viņš bija pazudis, bet tagad viņš ir atgriezies un ir ar mums!

Ingus Viklis, 42 gadi, dīdžejs.

Tai laikā, 1988, 1989.gadā, man bija 15, 16 gadu – tas ir tāds jaunības maksimālisma laiks, kas atainojās arī AURORĀ, kura, tāpat kā daudzas tālaika grupas, nāca ar tādu kā manifestu, kuru nesa kā karogu. Tolaik, astoņdesmito gadu beigās, ticība tam, ka viss notiks, un ka Latvijas brīvība un neatkarība ir reāla – tam bija tāda augšupejoša virzība.

Astoņdesmitie ir arī laiks, kad Latvijā radās tāds īsts ”underground” strāvojums, mainījās „saldo astoņdesmito” uzskati, mainījās mūzika - nāca iekšā elektronika un tas izpaudās arī latviešu mūzikā. Tomēr AURORAS paaudze, tālaika jaunieši - viņi visi ir izauguši ar Imantu Kalniņu, Raimondu Paulu, Ivaru Vīgneru, kurus viņi gribot negribot bērnībā bija klausījušies. Un šī trijotne ir akadēmiski skoloti komponisti, labi melodiķi ar labu izjūtu, bet tanī pašā laikā tādu akadēmiski pareizi piesitienu un tas tev, gribi vai negribi, kaut kur nosēžas un pat andergraundā spēlējot, tu to paud savā mūzikā.

Arī Ritvara Dižkača dziesmu teksti – sociāli aktīvi, tiem laikiem ļoti revolucionāri - bija nozīmīgi gan AURORAS, gan JUMPRAVAS virzītāji. Protams, arī paša Dižkača mītiskais tēls, kas klaiņoja apkārt un tās narkotikas, protams - tas piederas pie tā protesta!

Tu vēl esi jauns, tu vēl nezini pasauli, tu izkliedz savu sāpi un tu izkliedz tā, ka visi tev tic un tā var pat nebūt taisnība, jo tu pasauli vēl tik labi nesaproti, bet beigu beigās tu ar savu ticību visus parauj līdzi un viss notiek! Tā arī rodas leģendāri ieraksti, tādi kā NEJAUTĀ vai arī PRĀTA VĒTRA pirmsākumos, arī tādi ne tik nogludināti, kā tagad…

Jaunais AURORAS albums? Es vēl nezinu, droši vien jānoklausās vēl desmitiem reižu, lai saprastu, bet jūtams, protams, ka nav vairs tā lielā dzirksts, nav vairs tās „revolucionārās situācijas", bet manis minētie muzikalitātes aizmetņi ir saglabājušies. Vēl - arī miksēšanas (skaņu ieraksta) kultūra ir mainījusies - astoņdesmitajos skanēja citādāk un ja šīs dziesmas „pārmiksētu” tā laika manierē, tās skanētu vēl citādāk. Jāpiezīmē arī, ka laiks un dzīves realitāte dara savu, Ritvars ir Kanādā un pārējie Latvijā, tas viss tiek darīts saraustīti un tas ir atstājis savu iespaidu, bet ir ļoti jūtams, ka, ja daļa no jaunajām dziesmām iznāktu astoņdesmitajos, tad tas būtu riktīgs grāvēja albums, jo dažas dziesmas ar savu melodiku mani paņēma un patīkami pārsteidza!

Raidījumā izskan grupas AURORA dziesmas "Barjera 2018", "Zem ūdens", "Ko Tu no manis gribi", "Divus metrus augstāk" un "Tāltālu aiz laika"