Koki manā mūžā.

Esmu dzimusi Rīgā, bet bērnību pavadīju gandrīz laukos - Berģos. Koki ir man bijuši līdzās visu manu dzīvi. Man ir 70 gadu. Mans tēvs pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados saņēma gruntsgabalu, lai būvētu māju. Pirmais, ko viņš iestādīja, bija ozoli un kļavas ziemeļu un austrumu zemes robežā. Viņš gribēja, lai aug kaut kas cits, jo  visā teritorijā bija dabisks priežu mežs. Kad zeme tika atbrīvota no priedēm un sastādīti augļu koki, tēvs saprata, ka  visa kā ir par daudz! Palika tikai viens ozols. Tas  aug joprojām. Ir varens. Iedomājos, kas būtu, ja visi tēva ozoli un kļavas būtu palikuši augam... Tas tā, ievadam.

Tagad dzīvoju Dobeles pusē. Man ir māja ar palielu zemes gabalu, kur  aug daudz ābeļu, ko stādījuši iepriekšējie zemes saimnieki. Dažas pat no Ulmaņlaikiem (kā esmu dzirdējusi no vietējiem). Koki ir milzīgi, citi līki un kropli. Bet man neceļas roka un sirds neļauj tos nocirst. Tie tik fantastiski zied pavasaros! Un augļi ir tik citādi atšķirībā no modernajiem! Tikai žēl, ka tos visus nevar aizsniegt, jo ābeles ir milzīgas. Bet tas nekas, ziedēšana visu atsver!

Atceroties ar tēvu kopā stādīto ozolu, gribēju ozolu arī savā zemē, lai mazbērniem būtu, kur mūs atcerēties. Vairākkārt vedu no mežiem stādiņus, kamēr viens ieauga, tāds drusciņ līks. Tad mazmeita man atveda stādiņu no radu laukiem Ķeipenē. Iestādīju arī to. Un tad sākās...

Pa visu mūsu zemi sadīga desmitiem ozoliņu! Nezinu, no kurienes viņi uzradās, jo man saredzamā tuvumā neaug neviens ozolpapus. Tagad esmu pārliecinājusies, ka tā ir patiesība, ja kaut ko patiesi vēlamies, pasaule sadosies rokās, lai tas notiktu! Četrus jaunos ozoliņus iestādīju (tāpat kā tēvs) pie robežas, bet viens palika tur, kur dzimis.

Pirmais iestādītais meža ozols ir jau pāraudzis senās ābeles un iztaisnojies, un ir tik skaists, varu pie tā pieglausties un aprunāties. Jau pirmās zīles atradām. Pārējie arī aug. Ir zari, ko dēlam Jānim vainagā iepīt un pirtsslotas sasiet.

Un koki ir man draugi joprojām.