Ābele - dzīvības un auglības koks. Mūsu dzimtas vēsturē šis koks glabā savu stāstu - mūsdienās prātam neaptveramu un sirds dziļumus aizkustinošu. Par mātēm, par viņu mīlestību, kas ir jebkuras dzīvības un auglības pamats. Manai mammai toreiz bija tikai kādi trīs gadi un tas notika Pasaules otrā kara laikā. Viņa, viņas dvīņu brālītis un viņas mamma (mana vecmamma) atradās dārzā, kad pēkšņi zemu virs galvām lidoja kara lidmašīna, šaujot lodes. Mana vecmamma ātrumā ar abām rokām paķēra savus abus bērnus, nogūlās uz zemes zem ābeles, bērnus paslēpdama zem sava ķermeņa. Lodes viņus neskāra. Es zinu, ka es kā māte būtu tieši tāpat aizsargājusi savus abus dēlus. Es zinu, ka manas vecmammas, manas mammas, mana mīlestība pret bērniem stāv pāri visam. Tās ābeles vairs nav, nav arī vecmammas, bet nezūdoša ir mīlestība, kas pāriet no paaudze paaudzē. Ik pavasari, kad manas mammas dārzā zied ābeles, es zinu, kas ir skaistums. Ik rudeni, kad šajos ābeles ziedos nobriest āboli, es zinu, kas ir mīlestība - dot dzīvību un auglību no sevis. Paldies, mamma!