Kad biju maza meitene, pie manas vecmammas mājas auga dzidrā ābele. Tā bija skaista, trīs kuplus zarus izslējusi pret debesīm, katru gadu deva bagātīgu ražu. Un kādi tai bija āboli – tik lieli, ka savās mazajās plaukstās knapi noturēt varēju! Citi āboli bija caurspīdīgi, paceļoti tos pret sauli, viducītī varēja saskaitīt sēkliņas. Kad iekodos tādā ābolā, saldā sula tecēja ārā kā no strauta. Notecēja visa mana katūna kleitiņa, mute un rokas, basās kājas…Nu es arī biju kā tāds ābols no ābeles nokritis salds!

Manai vecmammai ļoti garšoja āboli. Viņa tikai pati ar savām kājām vairs tiem nevarēja aiziet pakaļ, tās bija piepampušas un smagas kā bluķi. Kurš gan jaudātu tādas vairs pacelt.

Man vecmammas bija ļoti žēl…Cik vien bieži varēju, gāju pie viņas ciemos. Ābolu laikā man vecmamma lūdza: “Meitiņ, atnes man kādu iepuvušu ābolīti.” Un es ļoti  labi zināju, kāds ir iepuvis ābolītis – tāds, kas nokritis zemē un situma vietiņā sācis palikt brūns un mīksts. Vecmammai tādu, bez zobiņiem, itin viegli bija saēst. Arī pati sev tādus ābolus salasīju. Tad gan mēs abas ēdām, runājām, vecmamma daudz stāstīja par savu bērnību un karu…

Mazu mirkli vēl…un drīz jau mana mīļā vecmamma devās aizsaulē. Man bija divpadsmit gadi. Vienīgā visciešākā saikne ar vecmammu, starp viņsauli un šo sauli, palika dzidrā ābele. Visskumjākajos ilgu brīžos es gāju pie ābeles, pieglaudos pie tās kā pie savas vecmammas. Ābele izstaroja tādu īpašu atmiņu siltumu, kurš mierināja manu sāpošo sirsniņu. Reizēm es apviju rokas ap ābeles stumbru un ilgi nelaidos vaļā…Tā mēs abas sērojām pēc vecmammas.

Pēc kāda laika, vecmammas mājā ievācās sveši ļaudis. Es vairs nedrīkstēju iet savā bērnības sētā…Tik no tāluma, pāri žogam apsveicinājos ar savu atmiņu ābeli, kurā dzīva bija vēl joprojām manas vecmammas dvēsele.

Pirms pāris gadiem šie svešie ļaudis, manu ābeli nozāģēja.Tā tiem traucēja.Tās bija neizsakāmas skumjas, man nebija dota iespēja atvadīties…Nu arī mana ābele ir devusies aizsaulē pie vecmammas. Viņas abas mūžīgi dzīvos manā dvēsles mājā…

Un ziniet, es savā dārzā iestādīju jaunu dzidro ābelīti!  Tā trīs kuplus zarus izslējusi tiecas pret sauli!

Par piemiņu savai mīļajai vecmammai un dzidrajai bērnības ābelei.