Man nozīmīgs koks ir ozols. Tas atrodas Alsungā, vietā, kur es pavadīju savu bērnību. Ozolu es bērnībā saucu par savu labāko draugu. Tas ir liels, apaļš, resns, zarains, silts, smaidīgs, draudzīgs un līdzjūtīgs koks. Man ozols ļoti patīk. Bērnībā es mēdzu apsēsties uz plediņa tam blakus un stāstīt par to, kā man gāja bērnudārzā. Vakaros tētis man pie ozola stāstīja pasakas. Kad es aizmigu, viņš mani ienesa istabā un ielika manā gultiņā. Es domāju, ka koks ir īsts un dzīvs. Es mēdzu tam nest ēst. Es pat tur savus bērnudārza draugus vedu. Dzēru kopā tēju. Es ar to sarunājos, un man šķita, ka ozols man atbild. Es ikkatru dienu pavadīju pie sava drauga. Negribēju, lai koks ir vientuļš. Vecāki man neteica, ka ozols nemāk runāt, jo viņi zināja, cik īpašs un nozīmīgs tas man ir. Tad, kad man mamma grieza matus, es tētim teicu:”Apgriez arī manam labākajām draugam matus!” Tētis ņēma lielās zaru šķēres un apgrieza dažus zarus. 
Es sajūsminājos, cik brīnumaini ir tas, ka viņam no galvas paukšķēdamas krīt zīles. Kāpēc man no matiem nekrīt zīles? Vecāki par to vienmēr pasmējās. Bet nekomentēja, jo viņi mani vienmēr mīlēja un es mīlēju ozolu.