Mans īpašais koks ir man tik īpašs, ka es pat esmu uzrakstījis eseju par to.

             Saldais ķirsis.

No kauliņa līdz skaistam kokam.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur jebkuras vēlmes piepildījumam ir vajadzīgs sapnis, rīcība un laiks. Katrs cilvēks to zina un personīgi ir pieredzējis savu sapņu piepildījumu. Un jūs zināt, kā tas ir, kad piepildās tavs sapnis. Man pašam tas atgādina ļoti īpašu stāstu par saldo ķirsi, kad man bija ap desmit. Es uzaugu skaistā miestiņā Skaistkalnē, upes Mēmele labajā krastā uz pašas Latvijas un Lietuvas robežas. Mēs ar ģimeni nesen bijām pārcēlušies no dzīvokļa un sākuši dzīvot jaunuzceltā privātmājā, un mums tagad bija pašiem savs pagalms un zeme. Kā jau jaunā, tikko iekoptā vietā, tur nebija neviena kociņa, kas būtu garāks par mani. Tajā pašā laikā  brālēna ģimene jau daudzus gadus dzīvoja savā privātmājā un bija ierīkojuši skaistu pagalmu ar ogu krūmiem un augļu kokiem. Rudeņos viņiem pagalmā bija viss, ko kārojas bērniem. Un jūs zinat, kā garšo ogas no krūma vai augļi no koka! Un ja vēl tas viss ir pašu pagalmā! Viņu pagalmā auga liels saldais ķirsis (čerešņa), kas bija garāks par divstāvu māju, un tā zaros mums patika sēdēt, baudīt saldos sarkani dzeltenos ķiršus un lidināt kauliņus lejā. Ķiršu pietika visiem, ieskaitot strazdus, jo koka augšējo daļu apsegt nebija iespējams. Reiz, vēlas vasaras siltā pēcpusdienā, omulīgi sēžot ķirsī, man radās sapnis par šādu koku arī mūsu jaunās mājas pagalmā, kur tajā brīdī nebija neviena koka, garāka par ceturtās klases skolnieku. Kā tagad vēl atceros brīdi, kad jutu ķirša saldo garšu un iztēlē uzbūru lielu ķirsi savā pagalmā! Sajutu ziņkārību sevī - vai tiešām no viena kauliņa var izaugt liels koks un daudz, daudz ķiršu? Sapnis šķita iedvesmojošs un viegli īstenojams līdz brīdim, kad iedomājos par laiku. Šaubu mirklis bija īss, jo man bija tikai ap desmit. Un es nolēmu pastāstīt par savu sapni pieaugušajiem. Pieaugušie uzklausīja manis teikto un bija nedaudz skeptiski. Teica, ka koks varētu izaugt, bet ķirši visdrīzāk nebūs tik saldi, kā šie. Lieliski risku novērtētāji un šaubu sējēji bērnu prātos! Man bija tikai ap desmit, un es nolēmu riskēt. Īsi, pirms devāmies mājup, salasīju pilnas saujas ar saldajiem ķiršiem un sāku īstenot savu sapni. Ieejot savā pagalmā, sāku meklēt drošu vietu savai iecerei. Apstaigāju pagalmu un atradu vietu gandrīz paša pagalma vidū, blakus kādam puķu krūmam. Laikam jau, ka pieaugušo šaubas bija mani ietekmējušas, jo nez vai izvēlētos šo vietu, ja ticētu, ka tur reiz būs koks, augstāks par divstāvu māju. Ķēros pie darba un iekopu mazu dobīti ar divām vadziņām manam sapnim. Apēdu līdzatnestos garšīgos ķiršus un visus kauliņus rūpīgi izvietoju abās vadziņās. Kāpēc tik daudz un visus? Ja nu neizdīgst! Jūs zināt, kā tas ir. Iespraudu četrus kociņus dobes stūros un starp tiem iesēju auklu, lai būtu pamanāmi un pavisam droši. Pats jutos paveicis, ko nozīmīgu un atlika vērot, kas iznāks. Ik pēc kāda laiciņa, ziņkārības vadīts rušināju zemīti vaļā, lai pārliecinātos, ka mans sapnis īstenojas. Es jutu aizrautību, sekojot līdzi notikumiem dobītē jau pašā sākuma posmā, kad ķiršu kauliņi bija vēl tikai ķiršu kauliņi. Kad vēl nekas neliecināja, ka izdīgs. Katrs bērns ir mēģinājis kaut ko izaudzēt. Un jūs zināt, kā tas ir. Tā pagāja pirmais rudens un ziema.

Pienāca pirmais pavasaris, ko gaidīju ar interesi. Iestājoties siltam laikam un sasilstot zemei, es varēju turpināt sekot savas ieceres realizācijai. Vienā reizē es pamanīju, ka ķiršu kauliņi ir pārplīsuši un tur kaut kas notiek! Nākamais solis bija sagaidīt, kad no zemes izsprauksies mazi, zaļi ķiršu kociņi. Un tā es turpināju rūpēties par sava sapņa dobīti. Laiks gāja nemanot, un dobītē bija izaugušas divas zaļas rindiņas! Gandarījums par notikušo mijās ar bažām par turpmāk darāmo, jo acīmredzami biju iesējis pārāk daudz kauliņu un tie bija par tuvu viens otram. Līdz vienā reizē rūpīgi apskatīju visus izaugušos kociņus un dažus izrāvu, lai palikušie varētu augt. Un jūs zināt kā tas ir, kad ir jaāpieņem izšķiroši lēmumi!

Gadiem ejot, kociņi auga, sniedza gandarījumu par paveikto un interesi par nākotnē gaidāmo. Ik pa laikam pieaugušie atcerējās, kā tas viss sākās un arī viņos bija iedegusies interese par tālāko attīstību. Un kas no tā visa iznāks. Pēc vairākiem gadiem dobītē turpināja augt septiņi ķirši, un viens no kociņiem bija acīmredzami lielākais, tātad šī ir viņa vieta. Visiem pārējiem šī dobīte ir jaāatstāj. Atkal bija vajadzīga mana rīcība. Un jūs zināt, kā tas ir. Visdraudzīgākā rīcība bija pārējos kociņus pārstādīt, un tā es arī izdarīju. Atlika gaidīt pirmos ķiršus.

Pagāja aptuveni desmit gadi, ķiršu koks pagalma vidū jau bija viens no lielākajiem un pamanāmākajiem. Pienāca pavasaris ar skaistiem baltiem ziediem un vasara ar zaļiem ķiršiem. Vēl tikai bija jāpagaida, lai ogas nogatavojas un jāpārliecinās par ķiršu garšu. Vēroju zaļos ķiršus un sagaidīju, kad tie kļuva sarkandzelteni. Tas brīdis tuvojās, un drīz man būs atbilde uz sen uzdoto jautājumu - vai ķirši būs saldi? Sagaidīju ķiršu gatavību. Noplūcu tikko gatavos ķiršus, rūpīgii apskatīju, ieliku mutē un pagaršoju. Ķiršu sula nokļuva man uz mēles. Garšo saldi! Jutos gandarīts par paveikto. Un jūs zināt, kā tas ir, kad atskaties uz notikušo un jūti, ka bija vērts mēģināt!

Tagad, pēc pārdesmit gadiem pagalmā aug ķirsis, kas ir garāks par divstāvu māju, un tā zaros vasaras beigās ir daudz saldu ķiršu. Mans sapnis ir īstenojies! Katru reizi, pieejot pie tā ,ir interesanta sajūta, jo reiz tas bija ķiršu kauliņš manā rokā. Tu vari piepildīt savu vēlmi ar sapni un rīcību! Sāc vien, gan viss labi iznāks!