Pirms aptuveni 30 gadiem mana vecvecmamma pie savas dārza mājiņas iestādīja ozolu. Šis bija ciema dārziņu rajons, kas bija sadalīts mazdārziņos, bet, pagastam attīstoties, šajā vietā tagad ir uzcelta sākumskola un vienīgais koks, kas tika saglabāts, ir šis ozols. Tagad katru rītu, vedot uz skolu savus bērnus (vecvecmammas mazmazmazbērnus), ir īpaša piederības sajūta, kas liek uzsmaidīt un atcerēties vecvecmammu Mariju „kas nepareizi darīja" (šis bija viņas mīļākais teiciens).