Izdzirdot Radio aicinājumu pastāstīt par savu īpašo koku, es iedomājos uzrakstīt par ozoliņu, kas aug pie mūsu mājas Alojā. Bez tam man ienāca prātā vēl viens stāsts, un arī tas ir par ozolu. Varbūt tāpēc, ka arī mans vārds ir Māra Ozola.


Izbrāķētais ozoliņš.


Dzīvoju Alojā nu jau 41. gadu. Aloja var lepoties ar diviem izciliem novadniekiem - dzejnieku Ausekli un pirmo triju Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģentu Indriķi Zīli. Kopš 2001. gada Alojā ir tradīcija pēc katriem pieciem gadiem rīkot Virsdiriģentu svētkus Indriķa Zīles dzimšanas dienā 19. maijā. Indriķis Zīle dzimis 1841. gadā. Uz šiem svētkiem sabrauc kori, virsdiriģenti un Indriķa Zīles pēcnācēji.

2001. gadā tika iedibināta tradīcija stādīt ozoliņus un veidot Virsdiriģentu birzi. Tika izvēlēta pļava blakus Alojas galvenajam ceļam, kas ved uz Alojas centru. Ozoliņus stādīja Dziesmu svētku virsdiriģenti kā arī Indriķa Zīles pēcnācēji. Katram ozoliņam tika veltīta dziesma. Un arī plāksnīte ar stādītāja vārdu.

Es dzīvoju netālu no šīs vietas. Kad ceremonija beidzās, viens no koku stādīšanas vadītājiem piebrauca pie mūsu mājas, kur tajā brīdī biju es un mana kaimiņiene Anita, un izņēma no sava busiņa vienu ozola stādu. Teica, ka tas palicis pāri un vai mēs negribot to iestādīt pie mūsu mājas. Mēs labprāt paņēmām ozoliņu un to iestādījām mūsu daudzdzīvokļu mājas priekšā. Atceros, ka bija karsts laiks, un tāpēc mūsu ozoliņš tika cītīgi laistīts. Priecājāmies, kad tas auga kupls un stalts.

Diemžēl, Virsdiriģentu birzes ozoliņi neaug kā nākas. Laikam viņiem nepatīk tā vieta, vai kāds cits iemesls, bet ozoliņš, kurš bija palicis pāri, laikam, pateicībā par to, ka mēs viņu iestādījām, ir izaudzis ļoti skaists un kupls. Nākošajā pavasarī mūsu ozoliņam būs 20 gadi.