Izdzirdot Radio aicinājumu pastāstīt par savu īpašo koku, es iedomājos uzrakstīt par ozoliņu, kas aug pie mūsu mājas Alojā. Bez tam man ienāca prātā vēl viens stāsts, un arī tas ir par ozolu. Varbūt tāpēc, ka arī mans vārds ir Māra Ozola.

                       Vecā Ozola stāsts.

Es biju jauns un stiprs ozols. Turpat apkārt auga mani brāļi, tādi paši, kā es. Mūsu parkā auga vēl citi koki - liepas, egles, bērzi un kļavas. Netālu atradās dīķi un mācītājmuiža. Šo vietu sauca Aloja. Man garām gāja daudz ļaužu. Visiem patika parks un koki. Tad man apkārt uzlika dēļu grīdu, lai ļaudis varētu rīkot zaļumballes. Tie bija skaisti laiki. Skanēja ragu mūzika, puiši un meitas griezās dejās. Es biju lepns un laimīgs, jo biju visa parka centrā!

Tad nāca citi laiki. Es jau biju liels un spēcīgs. Lielo dīķi aizbēra un uzbūvēja lielu namu. Tā bija skola. Arī mācītājmuiža kļuva par skolu. Apkārt skanēja bērnu balsis. Mans lielais brālis stāvēja kā sargs skolas priekšā.

Kādu dienu sanāca sveši ļaudis un sāka darboties man apkārt. Es sajutu karstumu, ap mani plūda karstas melnas straumes, tās apklāja manas saknes. Kļuva grūti elpot. Vēlāk uzzināju - tas bija asfalts, kuru uzklāja dēļu grīdas vietā. Tie bija slikti cilvēki, jo kopš tā brīža man klājās grūti. Es vairs nebiju stiprais, lielais ozols. Tomēr nepadevos. Katru pavasari man saplauka lapas. Es zaļoju. Rudeņos mani zari izauklēja zīles. Tās nokrita zemē un kaut kur atkal auga ozoliņi.

Parkā notika koncerti, zaļumballes. Pie skolas uzcēla pieminekli dižajam latvju dzejniekam Auseklim.

Tomēr man klājās aizvien grūtāk, zināju, ka kādu dienu vējš mani nogāzīs. Bet tas notika šajā pavasarī, kad man jau bija saplaukušas lapas.

Lielais simtgadīgais ozols krita 2020. gada pavasarī.

                      Cerību stāsts. Mazais Ozoliņš.

Mani izauklēja lielais, vecais ozols savos zaros. Es biju zīle, un nokritu zemē. Vējš mani aizpūta tālāk no lielā ozola. Es gribēju augt zemē. Tā es tur gulēju, līdz kādā dienā lielais ozols nogāzās zemē. Man bija bail, kas notiks. Garām gāja kāds vīrs, viņš pacēla mani un aiznesa mājās. Tad viņš mani un divus manus brālīšus ielika zemē. Vēlāk mani vienu pašu iestādīja puķu podā. Pēc kāda laika es jau biju mazs ozoliņš. Es esmu vecā ozola atvase un gaidu, kad mani iznesīs ārā, un labais cilvēks mani iestādīs kādā skaistā vietā. Es augšu tikpat stiprs un liels kā mans tētis - vecais ozols!

Ceru, ka neviens nekad vairs nelies asfaltu ap kokiem…