Skaistās Džūkstes pagasta „Viesturu” māju bērzu birzes stāsts.

Mēs, bērzu birzes kociņi, sākām savas gaitas tālajos 1950. gados. Iesējušies krūmājos bijušās Džūkstes mācītājmuižas zemēs, ko pēc Brīvības cīņām iedalīja kādam Lāčplēša ordeņa kavalierim. Brīvības cīnītājs droši vien bija pilsētnieks, tāpēc zemi pārdeva kādam citam. Par to laiku mums, kociņiem, vēl nav nekādu atmiņu.

Mēs savu stāstu varam sāk no 1958. gada, kad Džūkstes „Viesturos” sāka dzīvot viens varen darbīgs vīrs. Mēs kā sīki kociņi vērojām viņa darbošanos caur alkšņiem, ievām, kārkliem,  kazenājiem. Mājās tagad apgrozījās daudz cilvēku, notika pārbūves darbi, sāka skanēt bērnu balsis. Un, ko tu neteiksi, kādā agra pavasara svētdienas rītā vīrs ar cirvi sāka rīkoties. Bez žēlastības krita alkšņi, blīgznas, kārkli, ievas, lazdas. Atstāja tikai mūs, bērziņus, biezajos krūmos diezgan pastīdzējušus. Paši skaistākie dvīņu bērzi bija tuvāk mājai, tie jau tie izredzētie, tur notika ģimenes bildēšanās. Kaut gan visi bijām skaistie Latvijas āra bērzi, mēs, pusaudži būdami, cerējām izaugt tikpat skaisti kā dvīņi.

Krūmājs neparko negribēja padoties. Vismaz piecas vasaras, ja ne vairāk, vīrs pļāva atvases, kuras pēc tam, grābekļu zariem lūztot kā sausiem skaliem, grāba mājas meitenes. Aitām šis smaržīgais lapu siens varen garšoja, bet meitenēm - saskrāpētas kājas un rājiens par izlauztajiem grābekļu zariem. Pēc gadiem desmit, kad viena no grābējām atbrauca ciemos, viņas prieks par skaisto birzīti bija neaprakstāms. Tā izskatījās kā īsts parks ar šūpolēm centrā. Mēs, sīkie bērziņi, bijām izauguši par jauniem, staltiem bērziem. Tas bija pirms gadiem piecdesmit.

Džūkstes kādreizējā patērētāju biedrības priekšnieka Osvalda Zeipiņa izkoptā bērzu birze pie „Viesturu” mājām priecē visus, kuri vien iebrauc „Viesturos”. „Vectētiņa birze” - tā tagad to dēvē. Pats vectētiņš nu jau gandrīz 10 gadus vēro savu veikumu no mākoņmaliņas un priecājas, ka birzīte tiek kopta. Katru pavasari mājas saimnieces nogrābtais lapu klājiens ļauj visā krāšņumā saziedēt pirmajām pavasara puķītēm. Mazbērni un mazmazbērni klausās tikai nostāstus un pat iztēloties nevar „Viesturus” krūmājos ieaugušus. Dažas atvašu grābējas vēl atceras tos tālos laikus. Gadi iet, mainās gadalaiki, katrā no tiem „Vectētiņa birzei” savs skaistums!

Džūkstes „Viesturu” māju birzes stāstu pierakstīja Maija (Osvalda meita) 2021. gada septembrī, kad līgano āra bērzu zaros sāk iekrāsoties dzeltenas pīnes.