Vēlos pastāstīt par mūsu ģimenes skaisto, taču arī skumjo stāstu par īpašo koku.

Viss sākās ar manu vectētiņu, kurš jaunības gados pamanīja rūpniecības rajonā starp betona bluķiem ieaugušos kastaņu. Viņš saprata, ka šeit šis koks ilgi neizdzīvos un pārstādīja to pie mājas durvīm. Laiks gāja, zem šīs kastaņas uzauga mans tētis, tēta māsa, viss kuplais vectētiņa mazbērnu pulks, tai skaitā arī es, tika svinētas kāzas, dzimšanas dienas, arī vienkāršā svelmainā vasaras dienā mūsu lielā kastaņa bija vislielākais glābiņš. Un kas tā bija par sajūtu, kad mazam skuķēnam izdevās uzkāpt lielajā kokā tik augstu, ka biju jau līdz mājas skurstenim! Mēs, bērni, šajā kastaņā uzrāpušies vai zem tā pavadījām ļoti daudz laika. Un tas skaistais laiks, kad tā ziedēja! Visa vectētiņa māja likās kā balta mākoņa apņemta!
Taču laiks gāja, mēs katrs izaugām un aizgājām savā lielajā dzīvē un es pārcēlos uz citām mājām. Kādu dienu, lai cik skumji un mums neizprotami tas bija, mājas saimnieki šo lielo koku nozāģēja. Tas mums bija ļoti smags trieciens, kā tuva cilvēka aiziešana, jo tas jau nekas, ka mēs katrs bijām savā lielajā dzīvē un tālu prom, mēs zinājām, ka tur, vectētiņa sētā stāv mūsu lielais, zaļais un spēcīgais draugs. Taču nu tā vairs nebija..
Pēc pāris mēnešiem, kad mans pašas dēliņš jau aktīvi rušinājās gan smilšu kastē, gan dārza dobēs mana tēta un mammas lauku mājās, kādu dienu viņš, spēlējoties ar kastaņiem, vienu nejauši bija iestādījis siltumnīcā. Varat iedomāties mūsu pārsteigumu, kad pēc kāda laika ieraudzījām siltumnīcā maza kastaņkoka stādiņu! Šī bija īsta Dieva dāvana, gluži kā mūsu vectētiņš caur savu mazmazdēliņu būtu mums atsūtīji atpakaļ mūsu lielo un spēcīgo kastani. Tā nu mēs ļāvām mazajam kociņam saņemties un nu tas tika iestādīts manās lauku mājās. Es ļoti ceru, ka šis būs tieši tik pat stiprs un spēcīgs koks, kā manā bērnībā. Un es zinu, ka mans dēls cienīs, mīlēs un nekad nedarīs pāri nevienam kokam ne mūsu sētā, ne kādā citā Latvijas nostūrī!