Un rītā saules stars caur zariem zagās,

Tā āboli uz rudeni jau gatavojās.

To rudeni, kad ābols rotājas jau sārts,

Sagaidīt nudien es nevarēju.

Kad biju bērns gan rasā, lietū mirka manas kājas,

Jo skrēju pagalmā pie ābeles, kas ir pie omes mājas.

Kā gribētos to laiku apturēt,

Ar omi šodien Laimes koku sēt.

Bet ābele jau skaita savu gadu skaituIe

Iekožos ābolā, par atmiņām tik smaidu,

To smaržu vēl šodien dziļi krūtīs ieelpoju,

Ar ābeli šo vienīgo es sadraudzējos./Ligita Žukovska/

Ābelei ir stabili 90 gadi. Kad tētis bija mazs, mana vecmamma neļāva viņam kāpelēt tajā. To iestādīja tēva onkulis. Diemžēl ābeles nosaukumu tētis neatceras. Saudzējot un žēlojot šo brīnumābeli, es ne vienu reizi tajā nebiju uzkāpusi. Kaut gan "štabiku" gribējām pa kluso uztaisīt gan!

Lai katram ir savs Laimes koks ko stādīt, rādīt, apbrīnot!