Mans stāsts būs par kastani, patriotismu un mīlestību…

Kastaņu mūsu mājas pagalmā iestādīja tētis, kad man bija 4 gadi. Tētis bija savas zemes patriots un, kā jau kārtīgam latvietim pienākas, arī viņš uzskatīja par pienākumu iestādīt kādu koku. Daudz koku viņš sava mūžā iestādīja, bet īpašs stāsts ir par šo kastaņu. Jau toreiz, koku stādot, viņš runāja par to, ka koks izaugs un bērniem būs pašiem savi kastanīši, ko salasīt.
Atceros, ka skolas laikā, rudeņos vajadzēja ņemt līdzi uz darbmācības stundām kastaņus un zīles, lai ar tiem darbotos. Mūsu mājas tuvumā tolaik nebija neviena kastaņu koka vai ozola. Lai tiktu pie zīlēm, bija jāmēro tālāks ceļš līdz mežam, un pie kastanīšiem tikt varēja retais, jo šādu koku apkārtnē nebija daudz. Atceros, cik ļoti man toreiz gribējās, lai arī man būtu kastaņi, bet mūsu kastanītis vēl bija mazs.
Katru pavasari kopā ar tēti vērojām, kā plaukst lapas un skaitījām, cik to būs. Tikpat ļoti es bērnībā gaidīju to pavasari, kad būs pirmie ziedi un pirmo rudeni, kad varēšu salasīt pirmos kastaņus. Nezinu kāpēc, bet darbošanās ap šo koku, tā vērošana bija un vēl jo projām ir tāda mazliet maģiska.
Nu jau 34-to gadu mūsu mājas pagalmā aug šis kastanis, tētis pirmos kastanīšus nesagaidīja, arī mans skolas laiks sen jau garām… Tagad, mazos, brūnos kastaņbrīnumus lasa mani bērni un katru rudeni ir patiesi laimīgi sagaidīt pirmos nokritušos kastanīšus. Viņi zina, ka koku stādīja viņu vectēvs, tāpat, kā daudzus citus mūsu pagalmā.
Un tā - katru rudeni mūsu ģimenes jaku, bikšu un visās citās kabatās tīši vai netīši ir paslēpušies lielāki un mazāki kastanīši. Tie tiek skaitīti, rindoti, mīļoti, un man vienmēr prāta ir tētis, kas prata ieaudzināt mīlestību pret kokiem, dabu un savu tēvu zemi. Nu jau mūsu pagalmā aug trīs kastaņas. Otram kociņam pieci gadi, un tā pirmos ziedus gaida dēliņš. Trešais kociņš sāka augt šogad no lielās kastaņas nokritušā kastanīša, kas vienīgais bija paslēpies dobē zem puķēm – tā pirmos ziedus gaidīs meitiņa.
Tāds ir mans Laimes koka stāsts, tik tiešām Laimes koks, jo prieku un laimes brīžu devis daudz!