Ābele visu koku māte.

Laikā, kad pār mūsu zemi vēl valdīja padomju vara un kolhozs bija pilnīgi normāla lieta, Teodoram un Lūcijai Saknītēm Galātu teritorijā tika iedalīts zemes pleķītis, uz kura tika uzceltas Saknīšu mājas. Viss sākās no jauna, un mājās, netālu no ieejas Lūcija iestādīja ābeli. Gadiem ejot, ābele paaugās un paaugās arī dzimtas koks. Ābelē tika iekārtas šūpoles, un šī ābele kļuva vairāk par parastu koku.

Mūžīgi man atmiņās ir baltās ziedu bumbas, kas bieži rotāja meiteņu matus un bišu sanēšana, kas pavadīja laukos aizvadītās dienas. Un lai kādas „ziepes” arī netika savārītās, ābele mūs visus šūpoja vienādi. Atmiņās ir arī šūpotāja, kas mācīja ne tikai, kā šūpoties, bet arī dzīves gudrības un skarbumus. Jo kā šūpotāja teica: “Mūžīgi zem mātes ābeles zariem nevarēsiet patverties…”.

Tā vecāmamma izšūpoja savus trīs bērnus un 8 mazbērnus, un, lai gan vecāsmammas vairs nav, ābele ar šūpolēm ir palikusi kā piemineklis. Piemineklis, kas reizi pa reizei mūsu atmiņās izpleš savus zarus, lai paslēptu mūs no dzīves skarbās vētras, un ļauj atgriezties laikā, kad vienīgās svarīgās lietas bija spēles un „ziepju vārīšana” ar ciemata bērniem.

Un, kad arī ābeles ar šūpolēm vairs nebūs, paliks atmiņas par ābeli - visu koku māti.