Stāsts sākas tā - pārcēlos uz dzīvi daudzdzīvokļu mājā, tā celta uz pakrastītes, netālu no ezera. Mājas apkārtnē neredzēju ne ziedošu puķi, ne košumkrūmu. Nekavējoties ķēros pie tās labiekārtošanas darbiem.Te ievēroju, ka uz pakalnītes starp dzudzīvokļu mājām aug necila, maza eglīte! Tad nejauši galvā iešāvās doma: ”Varbūt šī eglīte varētu tikt uzposta svētkiem-kļūt par Ziemassvētku eglīti!” Es eglīti uzraudzīju, jo esmu vēl arvien mājas sētniece. Tā darbojoties, čakli stādot puķes un veidojot akmeņdārzu, pagāja gadi. Sākās renovācijas laiks, kas skāra arī mūsu māju.Viss atkal tika postīts, jaukts. Sākām visu no jauna, bet pa to laiku mana eglīte nemanot bija izstiepusies un sakuplojusi, un es nodomāju, vai nav īstais laiks to sapost? Tas bija pirms dažiem gadiem. Lūdzu māju vecākos nākt talkā- eglīte taču laukā! Atsaucība bija, gādājām virtenes, vienojām strāvu, pat pacēlājs bija vajadzīgs, lai sasniegtu eglītes galotni! Bet viss notika. Sapulcējāmies ļaudis no mājām, korī skandējām vārdus, lai eglīte iedegas. Un brīnums notika! Es pat sacerēju himnu, kuru dziedāju pie atklāšanas:

Uz kalna aug eglīte, un klusi sapņo tā:

 ”Varbūt ka pienāks brīdis reiz, ka tikšu rotāta”.

Nu eglīte ir priecīga un lepni galvu ceļ,

Jo uzposta un greznota kā īsta princese!

 

Ļoti priecīgi bija bērni, vietējais laikraksts rakstīja: ”Eglīte rada prieku ne tikei sev, bet citiem.” Godināja mūs arī pašvaldība.Nu jau būs ceturties gads, kad pušķojam egli jau uz Adventi. Mūsu Ziemassvētku egle priecē, sasilda un dod svētkus ne tikai man, bet daudzu citu cilvēku sirdīs!