Pirms vairākiem gadiem, pavasarī, atbraucot uz vasarnīcu, ieraudzīju guļam sniegā mazo kolon-ābelīti, kuru biju iestādījis pirms pus gada. Pacēlu to un ieraudzīju, ka visas sānu saknītes ir nograuztas un mietsaknei gandrīz līdz pusei ir izgrauzts robs... Visticamāk to paveica ūdensžurka.

Tomēr kaut kā ābelīte mani uzrunāja ar savu dzīvotgribu un enerģiju, un es atkašņāju sniegu, izbakstīju ar lauzni pussasalušajā zemē caurumu un iespraudu mazo kociņu, lūgdams un drošinādams to: ,,Cīnies un izdzīvo!"

Godīgi sakot, pat pats neticēju, ka šādā stāvoklī mazais cīnītājs spēs sliet savu skatu pret debesīm ar zaļu lapotni. Pavasarī jau redzēju, ka kociņš ir izcīnījis šo grūto un neticamo cīņu, un vasarā mazais cīnītājs jau priecēja ar zaļajām lapām.

Nākošajā gadā - otrajā gadā pēc savas atdzimšanas, mazais kociņš jau dāvā pirmos ābolus! Lūk, ko nozīmē vēlme uzvarēt pat tādos apstākļos, kad reti kurš vairs tic, ka tas ir iespējams. Uzvar tas, kas cīņai slieties spēj, neliec galvu grūtībās un bēdās!