Mūsu stāstā ir pavisam seši koki. Seši stalti, slaidi bērzi, un rēķinot koku vecumu, vēl pavisam jauni. Mūsu bērziem rit 34. gads. Bet viss sākās 1987. gada 25. jūlijā mūsu kāzu dienā. Toreiz bija tādi juku laiki, saukti par Andropova laikiem. Sabiedriskiem pasākumiem bija uzlikti ierobežojumi, un mēs savas kāzas nolēmām svinēt vīra vecāku mājās. No tuvējās karavīru pilsētiņas Dobelē tika atvesta milzīga armijas telts. Tā tika izpušķota ar bērzu meijām un, kā zinām, tad meijas jau gandrīz katram latvietim asociējas ar vasaras svētku rotu. Kad kāzas bija nosvinētas, tad apvītušās, bet vēl smaržīgās meijas tika sakrautas kaudzē mājas teritorijā. Tagad kaudzes vietā aug mūsu kāzu dienu bērzu mini birzīte. Meiju bērzi bija izbēruši savas sēklas un tās sākušas augt kopā ar mūsu jauno ģimeni. Nu jau esam blakus vecāku mājai uzbūvējuši arī savu, esam izaudzinājuši trīs brašus bērnus un otro gadu auklējam jau divus mazbērniņus! Gandrīz katru dienu nākas paiet garām mūsu bērziem un ar katru dienu tie kļūst mīļāki un vērtīgāki. Mūsu nākamajām paaudzēm būs savs koku stāsts.