“Ozolmāju” ozola pārdomas.

18. novembrī teju, teju būs simts, kā dzīvoju starp savas “Ozolmāju” ģimenes ļaudīm un notikumiem. Pavasaros esmu pastiepis savas rokas uz augšu, pēc zaļās sagšas, ko iedala Dievmāte, bet ziemu jau sagša ir cita - balta, un nākas plecus un zaru rokas saraut ciešāk, lai siltāk.

Brīžos, kad nolīst svaigs pavasara lietutiņš un uzspīd saule, jūtos atkal tīri svaigs, spirgts un omulīgs. Man patīk, ka jūtos vajadzīgs, ka var no manis lielā ģimene pasmelt spēku, enerģiju, skatoties uz maniem kuplajiem zariem, apķerot, pieglaužoties un lasot rudens veltes- zīles. Tādās reizēs es pie savas sirds domāju- cik labi, ka esmu vajadzīgs! Vēl pie manis nāk tērzēt, nāk aprunāties ar mani. Gadās arī tā, ka atnāk un iecērt ar pīcku, nospļaujas un citādi cenšas savas dusmas izgāzt. Tad aiziet.

Ir brīži, kad cilvēki dusmas varētu aizlaist ar rudens vējiem prom, ka gaismu ap sevi var vairot piedodot, saprotot līdzcilvēkus. Saprotu, ka tā ir tumsa, kas krājas visapkārt, tā klājas dažreiz ap mums un mūsos. To vairo sīkas un lielas bēdas, dusmas, neuzticēšanās, augstprātība, nelāgas domas un nepadarīti darbi. To visu var nosaukt par senā ozola pārdomām un mokām.

Ozola sirds arī tāpat kā cilvēka alkst pēc kaut kā, kas no tā visa atpestītu, lai kaut kas labs pieskartos dvēselei. Un tie ir ģimenes gaidīšanas un atpestīšanas, tie ir tikšanās svētki ar jaunību, jo  lielžuburainā ozola sirdij gribas vēl un vēl pakavēties atmiņās par tām dienām, kad kāds jauns, enerģisks puisis, iestādīja ozoliņu - mīlestībā pret savu dzimto vietu. Tagad atmiņās kavējoties, viņa darba mūža priekšā noliecu galvu un zinu, ka tas, kas toreiz redzēts, izjusts, pavadīs mani visu mūžu.

Lai nu kā, bet lielais ozols vēl dzīvo un sapņo, vēl skaidri redz zilās debesis virs savas ģimenes mājām, vēl saņem simtiem laburītu un laba vēlējumu.

Likteņgaitās, kad ozola mājām vēlās pāri dažādi virpuļi, svešas strāvas, kas plosīja šo dzimto vietu, ozols prata nostāvēt kā latvietis taisni, jo vēju appūstam kokam ir stipras saknes. Tika nosargāts šīs vietas nosaukums- “Ozolmājas” un gods. Lai visu izturētu, ir vajadzīgs spēka avots, no kura pasmelties. Un vai tad tā nav himna, kas agros vasaras rītos skan pa darbīgā kaimiņa mājas logu- “Dievs, svētī Latviju!” Un ozols domā, ka viens no  spēka avotiem  ir latviskums, kaut viena latvju daina, kuru par savējo var saukt.  

Jauns ozola lapu gara spēks ir meklējumos, lidojumos, darbīgumā, tradīcijās, ka viņu pavada Raiņa gara stiprums: “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais - neatņemams, ” tad var apjaust arī sevi: “Esmu jūsu Laimes koks!”

Godīgi sakot, ozolam nav laika novecot, jo līdzcilvēki te mājās ir arī jaunie. Laiks ir tikai brīnīties un gadus kamolā tīt.

Ozolam patīk tās dienas, kuras izskan kā mūsu piemājas Pededzes upes mierīgs, rāms tecējums bez liekiem uzviļņojumiem un zemūdens briesmām.

Senā ozola domas šoruden uzklausīja un pierakstīja īpaša ozola lapa.