Man ir savs koka stāsts, ko gribu jums pavēstīt.
Esmu bērzs cienījamā vecumā - kad zaros jau stīdz balta bārda.
Es piedzimu mežā un biju ticis augumā līdz sīkai maikstītei, kad iepazinos ar tuvējo māju meitēnu. Brūnās biželes bieži snaikstījās pa mežu, lasot zilos vizbuļus, maijā izmaržojot kreimenītes vai grāvmalā plūcot dzeltenās purenes. Vasarā uz zāles stiebra viņa prata savērt zemenītes un man tās krelles dikti patika.
Bet tad nāca vīrs ar lāpstu. Pie savas mājas aizvējam bij’ nolēmis sastādīt kokus. Mazu ozoliņu, liepas, kādas pāris lazdas, kārklu, un mani nesa mājās un gar ceļu izkārtoja rindiņā. Man kaimiņos tika kārkls. Kamēr ilgodamies pēc savas vecās mājvietas, lēnām mēģināju iesakņoties, kārkls sāka uzvesties kā nezvērs! Tas ātri aizņēma savu iedalīto teritoriju, un es ar bailēm sapratu, ka arī manu! Elpot jau kļuva pavisam grūti…
Bet viss šai pasaulē plūst un mainās. Vīrs novecoja un aizceļoja uz debesīm. Šajās mājās parādījās mana bērnības draudzene. Un uzreiz saprata, kā man te iet. Kārkls tika nogriezts un sakurināts, bet es viegli uzelpoju.
Man patīk, kad viņa lūkojas debesīs cauri maniem zaru rakstiem un saka: „Cimdu raksti zilajās debesīs...”. Esmu lepns, jo man ir skaisti ne tikai zari, bet arī augums.
Kad citi bērzi pavasarī jūt satraukumu, pamanot vīrus ar urbjiem, es tik lepni tiecos pretī debesīm un briedinu pumpurus. Daudzas skaistas baravikas uzburu savā pakājē, saimniecei par prieku. Tas gan tiek mums abiem!
Bet vispār šis stāsts ir par mīlestību un uzticību!