Vēlos pastāstīt par kādu priedi, kas jau gadu desmitus aug smilšainajā piekrastē – piejūras ciemā Upesgrīvā, mūsu ģimenes dzimtas mājās.

Šīs priedes noslēpums slēpjas tās formā. No viena krietna stumbra laika gaitā auguši vairāki lieli zari. Un tie nevis auguši augstumā, bet pletušies platumā, pavisam tuvu zemei. Tik tuvu, ka var ērti apsēsties un atspiesties pret citu zaru. Mana mamma savā jaunībā, sēžot priedes zarā, šūpojusies prieka mirkļos, izsāpējusi lielākas un mazākas sāpes, sagaidījusi burvīgus saullēktus un tikpat neaizmirstamus saulrietus. Tagad, kad bērni paaugušies, priede uzklausa nākamos stāstus no jaunākās paaudzes.

Šķita, ka kaut kur ir nofotografēta ainava, kur redzama mūsu priede. Fotogrāfiju atradu. Un mammu uz priedes zara arī. Otrā fotografijā - mūsu ģimene vasaras saulgriežos.