Kas, bērziņ, tev audzēja,

Kas tik kuplu darināja?

Zeme resnu audzināja,

Dieviņš kuplu darināja!

Es pat nezinu, vai šo var nosaukt par vienu koku, vispareizāk tie ir trīnīši, kuri viens bez otra nevarētu dzīvot! Viņu saknītes ir savijušās tik cieši, ka neviens tās nespētu atdalīt. Šis ir viens no augstākajiem pakalniem Ķegumā, kur aug šie trīnīši. To acis redz tālu, tālu pāri Daugavai. Reiz mans tētis, atnācis no darba, man saka:

"Guntiņ, aizej tur pie tiem bērziem un pasēdi, cik tur ir labi"

Mans tētis bija mākslinieks bez diploma, rakstīja arī dzeju. Sen jau mana tēta nav šajā saulē, bet tagad šos bērzus apciemoju es, it īpaši tad, kad ir bēdīgi… Nāku no darba, nolieku somas un pati apsēžos starp viņiem - maniem trīnīšiem. Ir sajūta, ka esmu starp savējiem - tepat apkārt man ir nostājušies - tētis, māmiņa un vecmāmiņa un visi trīs man klusi čukst:

„Neuztraucies, Guntiņ, mēs taču tevi nosargāsim''

Tad, sakārtojusi savas domas, es dodos tālāk mājup.