Ar lielu mīlestību un pateicību Jums, mūsmājās vienmēr skan Radio 2. Dzirdot par konkursu, kas saistīts ar kokiem, kas man vienmēr ir bijuši bezgala tuvi, es vēlējos piedalīties un izteikt savas domas par dzimtas kokiem. Lūdzu pieņemiet manu stāstiņu, kas tiešām nāca no sirds un man bija par ko izteikties.

Manas dzimtas koki.

Latvijā koki ir cieši saistīti ar latviešu dzīvi jau no senatnes. Latviešu tautas dziesmās apdziedāts ne vien to skaistums, bet arī to īpašības un pielietojums.

Manas dzimtas mājas atrodas Rūjienas pusē, pie pašas Rūjas upes, kuru apvij milzīgi lieli koki – senču stādīti. Raugoties uz šiem kokiem, es vienmēr domāju par saviem senčiem, ieklausos koku zaru šalkoņā un vienmēr domāju, kas man tiek pavēstīts, kā tas bija toreiz... un kā būtu pareizi dzīvot šodien.

„Purmaļu” mājās piedzima 9 bērni – 5 meitenītes un četri puisīši. Vecvectēvs Jānis par godu kuplajam bērnu pulkam katram iestādīja egli. Astoņas egles izauga lielas un varenas, bet viena nolūza un vairs neatauga, arī viena meitiņa jau bērnībā aizgāja no dzīves. Par godu pirmajai meitai Elzai, kas piedzima 1902. gadā, tēvs iestādīja mājas pagalmā Liepu – Laimas koku, salīdzinātu ar raženo tautu meitu. Arī liepziedi droši vien pie saaukstēšanās tik kuplai saimei noderēja. Skatoties uz Elzas fotogrāfiju, varu teikt, ka meita bija tiešam gara, slaida, skaista, rīdziniece. Bet šobrīd varenajai liepai jau ir 118 gadi, un tās varenais augums un kuplie zari joprojām priecē mūsu dzimtu un ļauj kavēties atmiņās... No savas bērnības atceros, ka zem liepiņas kuplajiem zariem atradās liels galds un apkārt soli. Vasarās tika ēstas pusdienas un vienmēr klāts svētku galds, kā arī sagaidīti un pavadīti ciemiņi, sarunātas kāzas un kristības. Arī šobrīd nevienu nelaižu prom bez atvadu maltītes zem liepiņas, kur joprojām atrodas svētku galds. Un ciemiņi nesteidzas prom, lūdz vēl brītiņu pabūt, jo  nezin kāpēc, te esot tik labi... Jā, tā var justies tikai svētvietā! Tikai, atrodoties zem liepiņas kuplajiem zariem, es saprotu, ka ir vērtības, kuras nekad nedrīkst pazaudēt un nodot. Tā ir karma un, to iznīcinot, mēs varam iznīcināt paši sevi, kļūt nabagāki uz neatgriešanos. Saudzēsim savas dzimtas kokus, mūsu atmiņas par senčiem! Iestādīsim par godu saviem vecākiem, bērniem, mazbērniem, draugiem un radiņiem kādu koku, lai priecē katru no mums, lai katru pavasari, atbraucot uz dzimto vietu, kājas pašas skrien un acis veras tālumā ieraudzīt, kā pārziemojis mans stādījums, vai nav garāks izaudzis. Es varu apgalvot, ka tad Jūs jutīsieties bagāti, kaut arī neesat bagāti, bet Jums būs tas, ko nevar nopirkt par naudu!

Saudzēsim, kopsim, mīlēsim un novērtēsim  mūsu senču iestādītos kokus, lai tie nekad nekļūtu par traucēkli gan lapu dēļ, gan lieluma dēļ, gan vienkārši tāpat.