Šogad izcilais komponists un daudzu populāru dziesmu autors Gunārs Freidenfelds atzīmē 65 gadus mūzikā, savukārt leģendārais radio diktors Gunārs Jākobsons – 70 gadus, kuri pavadīti pie radio mikrofona. Par godu šim notikumam abas skatuves leģendas septembrī aicina uz īpašiem jubilejas koncertiem, kuri notiks 19. septembrī Rīgā, VEF Kultūras pilī, 26. septembrī – Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē un 27. septembrī – Ādažu Kultūras centrā. Koncertu sākums – plkst.19.

Koncertos, kuru vadīšana uzticēta Gunāram Jākobsonam, piedalīsies populārie dziedātāji Ieva Sutugova, Ineta Rudzīte, Normunds Rutulis un Ainars Bumbieris, saksofonists Raivo Stašans un pavadošā grupa «ArMaestro» Anatolija Livčas vadībā, solo, duetos un trio izdziedot Gunāra Freidenfelda populārās dziesmas «Ūdensnesējs», «Kaktuss», «Tu neej prom», «Vecmāmiņai», «Atmiņu lietus», «Kādēļ vēlu nāci tu», «Baltas, baltas krizantēmas», «Rudens roze» un daudzas citas. Koncertprogrammas režisors – Valdis Lūriņš.

«Uzrakstīta dziesma – tā ir tikai nošu burtnīcas lapa. Bet kad uzrakstītais ieskanas solistu, duetu vai ansambļu balsīs lielāka vai mazāka mūziķu kolektīva pavadījumā – tad tā jau ir DZIESMA. Un ja pēc šīs melodijas, pēc šīs dziesmas, kaut vai pirms vairāk nekā 50 gadiem sacerētas, vēl dzirdami skanīgi aplausi, tad ir sajūta, ka tomēr kaut ko labu, paliekošu esi paveicis. Tāpēc liels paldies solistiem un mūziķiem, kuri uzņēmās un brīnišķīgi paveica šo darbu! Ar nepacietību gaidu tikšanos ar klausītājiem, jo dziesmas jau rakstītas jums, un tieši jūsu novērtējums, smaidi un aplausi ir vissvarīgākais!» pauž Gunārs Freidenfelds.

Savukārt Gunārs Jākobsons piebilst:

«Mēdz teikt, ka  laimīgie gadus neskaita. Bet, ja to sakrājies tā pavairāk, tad  atliek vien atsaukt atmiņā veco labo teicienu «Mani gadi – mana bagātība!» Ja mani atmiņa neviļ, tad Tev, Gunār, šūpulis kārts Bolderājā… Un, cik atceros, tad arī Tava trompete ieskanējusies tieši šajā romantiskajā Rīgas nostūrī…To aizgūtnēm klausījās gan «Zilos svārkos meitene, uzraujot kādu danci Skopa vīra kāzās», gan tolaik krāšņi uzplauka «Kaktuss» un smeldzīgi iečukstējās «Atmiņu lietus»… Atmiņas – tālas un skumjas, priecīgas un nemirstīgas, tāpat kā Tavas melodijas, ielīstot sirdī un paliekot dvēselē…  Jo: «Dziesma kā zvaigzne, kas uzmirdz un sirdī krīt, / Dziesma kā brīnums, kas dvēselē mīt, / Dziesma kā sapnis, kas pagaist / Un atkal no jauna dzimst…» Tava – Gunāra Freidenfelda dziesma – tuvumā, tālumā, 65 gadu  mirdzumā…»