Šobrīd debesis gaišas un latviskas zied. Kāds dievišķs brīnums pa zemi staigā. Sirmais ozols Nītaurē lūgšanas skaita. Ir rīts. Agrais gaismas vēstnesis noņem tam miglas cepuri, novelk krēslas kreklu un izberž zvaigznes no acīm. Lai skatās, kā piedzimst saule. Pa nakti laikam pasaku lietus ir nolijis. Ozola bārkstainajā zaru lakatā visas zemes smaržas ierakstītas. Tāpēc saulei te tīk brokastis paēst.
Vai zini? Ozolā pa dienu aug sapņi. Nu, tās gudrību zīles. Diena sirmgalvim vēl uzdāvina dzīvības ābeci. Tur ar saulstaru burtiem darbdienas pasaka ierakstīta. Koka zari to aizrautīgi lasa un nemana, ka pie saknēm snauž pērno lapu dāvātā nauda. Vēja vijoles pavadījumā koks žūžo:

„Nekad neaizmirsti savā ikdienas groziņā ielikt prieka ziedus!”

Novakarē koka zaros pārdomu sveces iedegtas, un vakardziesmai pasaka piejaukta klāt. Pelēkais mākonis sirdsvijoli spēlē. Vakarvēja noglāstīts, vēss miglas palags veco ozolu apsedz. Pats vakars zvaigžņu karti tam uzdāvina. Koka zari, nosarkuši saules rietā lūkojoties, dzied šūpuļdziesmu. Arī ozols taču visu redz un dzird. Arī tam ir sava sirds un sava laimes sēkliņa saujā.
Savu gudro domu cilvēki parasti ieraksta grāmatās. Ozols rakstīt neprot. Runā tā sakņu spēks, sakot: „Iesēj un izaudzē arī tu savu sapņu koku!”