Mani sauc Dārta un esmu 16 gadus veca. Man ir vairāki, nevis viens īpašais koks, kas nu jau aug Latvijas mežos gan Latgalē, gan Kurzemē.

Pagājušo gadu joka pēc izdomāju puķu podā iestādīt salasītas ozolzīles. Dzīvoju dzīvoklī un no šī "eksperimenta" nekādus rezultātus negaidīju. Tomēr pēc kāda mēneša, puķupodā bija izlīduši mazi, zaļi asniņi. Pašā sākumā, mazos kociņus rūpīgi pētīju, mērīju un analizēju, jo ,godīgi sakot, pirmo reizi redzēju, kā koks aug un attīstās. Katru dienu, pārnākot mājās no skolas un pulciņiem, ozoli mani gaidīja uz palodzes.

Tā mans ''pētījums'' pārvērtās par ko daudz vairāk, jo es iemācījos, cik ļoti nozīmīgi manā dzīvē ir augi. Patiesībā viņi kļuva par maniem draugiem, jo bija blakus ikdienu - kad es pildīju mājas darbus, klausījos mūziku, pat ceļoties no rīta ozoli bija pirmā lieta ko ieraudzīju!

Pagāja ziema un pavasara beigās es ar ģimeni ārā izstādīju 8 ozolus. Šie koki man atgādina, ka, neskatoties uz mūsdienu tehnoloģijām un attīstītajām civilizācijām, mēs esam daļa no dabas un dzīves jēga ir kas vairāk par labu karjeru un izglītību.

Pievienoju arī attēlu ar saviem ozoliem un noteikti turpināšu stādīt zīles arī šogad.