Ir 1935. gada 23. jūnijs. Tā laika Rīgas apriņķa (tagad Ogres novada) Meņģeles pagastā ir uzcelta jauna māja “Stiebriņi”. Nu laiks teritoriju apzaļumot. Divi braši jaunieši mājas pagalmā stāda ozolus. Viens no tiem man vectēvs. Toreiz viņš nezināja, ka pēc vairākiem desmitiem gadu šis ozols kļūs par mājas simbolu un tiks svinēta tā dzimšanas (stādīšanas) diena.

Savā laikā vectēvs to atceras katru gadu, bet savā dienasgrāmatā top ieraksts 1985. gada 23. jūnijā: “Ozols apzāģēts un apkopts – viņam 50 gadi”. Man toreiz bija 12 gadi.

Šo dienasgrāmatas ierakstu atklāju tikai pirms pieciem gadiem. Tad uzrīkojām īstas svinības par godu ozola 80. gadu jubilejai. Jāņus svinēt bija sabraukuši daudz viesu, kas godināja ozolu. No mūsu izgatavotas un “Stiebriņu” mājas malkas ceplī apdedzinātas māla servīzes, kas rotāta ar ozolzīlēm, dzēra ozolzīļu kafiju. Arī šogad, svinot “85”, ozols tika īpaši godināts.

Līdz oficiālajam dižozola statusam ir vēl jāpieņemas 90 cm, bet mūsu ģimenes sirdīs ozols jau ir dižozols. Ozols pārcietis kara laiku, redzējis daudz dažādu notikumu savā mūžā, priekus un bēdas …arī es esmu atstājusi rētas ozola visgarākajā zarā, jo tur visu bērnības laiku ir karājušās manas šūpoles, ko izgatavoja vectēvs.

Zem ozola un ozola zaros vienmēr ir kūsājusi dzīvība, putni, bites un dažādas citas pasaules radības. Kāds vienmēr ir atradis patvērumu ozola zaros un zem tā.

Apkārtnē ir iesakņojušies vairāki ozola „bērni”, vienu no tiem jau krietni pieaugušā vecumā nācās pārstādīt, lai arī tas augtu par varenu un dižu ozolu, ko varēs godināt nākošās paaudzes.