Vecāsmātes ābele.

Tas bija tik sen, tagad jau pašai ir mazbērni. Aiz loga auga veca ābele ar lieliem āboliem. Ar brālīti gulējām pie tās sienas, aiz kuras auga ābele un dzirdējām kad nokrīt ābols, un tad pēc kārtas skrējām pēc tā. Nekad dzīvē tik lielus un garšīgus ābolus ēdusi neesmu. Tie bij’ krāsā necili, zaļi, bez mazākā sārtumiņa un ne apaļi, bet tādi kā kantaini un, no augstuma krītot, reizēm pārplīsa un vidus bija kā medus vai sīrups. Tie bija pēckara gadi, ar pārtiku bija bēdīgi, varbūt tieši tādēļ tie āboli likās tik garšīgi! Taču tēvam izdevās izaudzēt tādu pašu jaunu ābelīti. Tad jau tur vairs nedzīvoju, bet, atbraukusi, norāvu vēl negatavu ābolu, bet tas vairs nebija tāds…

Bij’ vēls, silts rudens un ābelīte nezin kāpēc vēl uzziedēja skaistiem, baltiem ziediem. Tanī rudenī mūsu tēvs traģiski gāja bojā. Es tā arī neesmu uzzinājusi, kas tā bija par šķirni, bet tik ļoti gribētos vēlreiz nogaršot savas bērnības ābolu.